Mana Cīņa

Prasība atjaunot tādas robežas, kādas tās bija līdz 1914. gadam, ir politiska bezjēdzība un turklāt tāda, kuras apjoms un sekas ir līdzvērtīgas noziegumam. Mūsu valsts robežas 1914. gadā pirmām kārtām bija pilnīgi neloģiskas. Raugoties no nacionālā sastāva viedokļa, tās nebūt nebija pilnīgas un arī no militāri ģeogrāfiskā viedokļa tās nebūt nebija lietderīgas. Šīs robežas nebija noteiktas un labi pārdomātas politikas rezultāts. Tās bija pagaidu robežas, nevis pabeigtas politiskās cīņas rezultāts.

Ar tādām pat un daudzos gadījumos ar vēl lielākām tiesībām par pamatu varētu ņemt nevis 1914. gadu. bet kādu citu laiku Vācijas vēsturē, un izvirzīt mērķi panākt tā laika robežu atjaunošanu. Prasība atgriezties pie 1914. gada robežām pilnīgi atbilst mūsu buržuāziskās pasaules šaurajam redzeslokam. Šai pasaulei trūkst domas lidojuma nākotnē. Tā dzīvo tikai pagātnē un turklāt lielākoties nesenā pagātnē. Un pat pagātnē, izņemot dažus gadus atpakaļ, tā nav spējīga neko saskatīt. To nospiež kūtrības likums, un tā spēj saskatīt tikai to, kas atrodas pašā degungalā. Jebkurš nopietns mēģinājums mainīt izveidojušos stāvokli neizbēgami sastop šīs pasaules pretestību. Taču arī šajā ziņā aktivitāti paralizē kūtrums. Lūk, ar to arī ir izskaidrojams tas, ka šo cilvēku politiskais horizonts nesniedzas tālāk par 1914. gada robežām.

Bet. izvirzot prasības par atgriešanos pie 1914. gada robežām, mūsu buržuāzija palīdz vienīgi ienaidniekiem, jo šī prasība vieno kopīgai pretestībai visus bijušos sabiedrotos un satur kopā viņu savienību. Tikai tā var izskaidrot to. ka 8 gadus pēc pasaules kara beigām šī raibā valstu savienība, kur katrai valstij karā bija citas vēlmes un citi mērķi, vēl arvien nav sairusi. un uzvarētāju koalīcija vēl arvien ir vairāk vai mazāk vienota.

Savulaik visas šīs valstis vienādi iedzīvojās uz Vācijas sabrukuma rēķina. Bailēs no mums tās centās samierināties viena ar otru, uz laiku piemirstot savstarpējo skaudību un godkārību. Tās visas centās sadalīt savā starpā pēc iespējas lielāku mūsu mantojuma dalu, uzskatot to par labāko aizsardzību pret Vācijas atdzimšanas iespēju. Bailes no mūsu tautas spēka un sirdsapziņas pārmetumi par saviem grēkiem ir tas iemesls, kas līdz pat šim brīdim satur kopā visu šo raibo koalīciju.

Mūsu buržuāzijas rīcība nevar apvest ap stūri bijušos sabiedrotos. Par savu politisko programmu izvirzot Vācijas atjaunošanu 1914. gada robežās, mūsu buržuāziskā pasaule atbaida visus koalīcijas dalībniekus. Kāds no partneriem, kas varbūt uzskatītu, ka ir laiks saraut saites ar bijušo koalīciju, baidās to darīt, jo tam draud izolācija, kas beigās var novest pie tā, ka mēs tam uzbruksim tieši tajā brīdī, kad tas atstās koalīciju.

Lozungs par Vācijas atjaunošanu 1914. gada robežās atbaida visas valstis — uzvarētāju koalīcijas dalībnieces.

Šis lozungs ir pilnīgi bezjēdzīgs šādu apsvērumu dēļ:

1. Mums nav nekādu līdzekļu, lai patiešām panāktu šī mērķa īstenošanu, un te nelīdzēs tukšās frāzes, kas skan mūsu godājamo savienību sanāksmēs.

2. Ja arī šo mērķi varētu sasniegt, par to nudien nebūtu vērts izliet vācu tautas asinis.

Nav un nevar būt nekādu šaubu, ka par 1914. gada robežu atjaunošanu mums vajadzētu maksāt ar asinīm. Tikai pilnīgi naivi cilvēki var noticēt, ka Versaļā noteiktās robežas ir izmaināmas ar intrigu un ubagošanas palīdzību. Jau runāju par to, ka tāds ceļš prasītu, lai Vācijas vadībā būtu tāda figūra kā Taleirāns, kuras mums nav. Puse no mūsu pašreizējiem valstsvīriem ir rūdīti blēži un vienlaikus subjekti ar visai vāju raksturu. Šie cilvēki vienkārši izturas naidīgi pret mūsu tautas interesēm. Otra puse mūsu valstsvīru ir labsirdīgi, ļoti miermīlīgi un ļoti iztapīgi muļķi, kas vispār nav spējīgi paveikt kaut ko nopietnu. Bez tam jāievēro, ka vairs nedzīvojam Vīnes kongresu laikmetā. Vairs nav tas laiks, kad strīdus par robežām izšķīra firsti un viņu metreses. Mēs dzīvojam pavisam citā laikmetā, kad nežēlīgā ebreju pasaules kopiena cīnās, lai uzkundzētos visām pasaules tautām. Ebreji tur pie rīkles visas pasaules tautas un atbrīvoties no šīs rokas var tikai ar zobenu. Šos internacionālos tautu paverdzinātājus var uzvarēt tikai no jauna modušos nacionālo kaislību spēks un koncentrēta griba, un tāda cīņa nekad nenotiek bez asinsizliešanas.

Ja jānonāk pie pārliecības, ka mūsu nākotnes intereses prasa milzīgus upurus, tad neatkarīgi no politiskās gudrības apsvērumiem jau šo upuru dēļ vien vajag izvirzīt patiešām cienīgu mērķi.