Mana Cīņa

Ar to arī atšķiras franču koloniālā politika no vecās vācu koloniālās politikas.

Vecās Vācijas koloniālā politika bija tikpat nekonsekventa kā viss pārējais, ko mēs toreiz darījām, Vācija neveica nekādus pasākumus, lai ievērojamos apmēros savās kolonijās nometinātu vācu rases cilvēkus, un neko arī nedarīja, lai nodrošinātu melno asiņu pieplūdumu mūsu teritorijās (lai gan tas būtu noziedzīgs pasākums). Askeri vācu Austrumāfrikas kolonijās bija tikai bikls solis šajā virzienā. Taču patiesībā viņu loma aprobežojās tikai ar pašas kolonijas apsardzību. Mums pat prātā nenāca vest melno karaspēku uz kara frontēm Eiropā, ja arī būtu bijusi tāda iespēja. Taču īstenībā mums šādas iespējas nemaz nebija. Toties franči jau no paša sākuma tieši to uzskatīja par vienu no saviem svarīgākajiem uzdevumiem.

Tā nu iznāca, ka vairākām valstīm tagad ir ne tikai daudz lielāks skaits iedzīvotāju nekā mums, bet pieder arī daudz lielāka teritorija, kas veido viņu politiskā spēka pamatu. Pirms diviem tūkstošiem gadu proporcija starp iedzīvotāju skaitu un zemes lielumu mums bija maksimāli nelabvēlīga. Tagad, pēc divtūkstoš gadiem, esam tikpat nelabvēlīgā situācijā. Bet toreiz mēs bijām jauna tauta, mums apkārt bija lielas valstis, kas pārdzīvoja sairuma periodu, taču mēs vēl varējām piedalīties cīņā pret pēdējo milzi — Romu. Tagad ir pavisam cita situācija. Mēs esam milzīgu augošu valstu ielenkumā, un salīdzinājumā ar tām mūsu tagadējās valsts nozīme ir visai niecīga.

Nekad nevajag aizmirst šo rūgto patiesību, taču jāsaglabā skaidrs prāts un aukstasinība. Izsekosim, kāda attiecība pēdējo gadsimtu laikā ir bijusi starp Vāciju un citām valstīm — gan attiecībā uz iedzīvotāju skaitu, gan teritorijas lielumu. Ikviens, kas to izdarīs, būs spiests ar rūgtumu sirdī konstatēt to pašu, par ko es runāju jau nodaļas sākumā: Vācija nav pasaules lielvalsts neatkarīgi no tā, vai šobrīd tā ir vai nav militāri spēcīga.

Tagad esam nonākuši tādā situācijā, ka mūs vairs nekādi šajā ziņā nevar salīdzināt ar citām valstīm. Tas ir noticis mūsu valsts vadītāju kļūmīgās ārējās politikas dēļ, t.i., tādēļ, ka mums vispār nebija noteiktu, atļaušos teikt, karsti lolotu mērķu un centienu ārējās politikas jomā, kā arī tādēļ, ka esam zaudējuši veselīgo pašsaglabāšanās instinktu.

Ja nacionālsociālistiskā kustība patiešām grib uzņemties lielo vēsturisko misiju, mums vispirms ir jāapzinās viss mūsdienu stāvokļa smagums, lai cik rūgti tas arī nebūtu, un pēc tam drosmīgi un plānveidīgi jācīnās pret to neapdāvināto un neauglīgo ārējo politiku, kādu līdz pat šīm brīdim Vācijai uzspieda mūsu valstsvīri. Mums jāatbrīvojas no visādām "tradīcijām" un aizspriedumiem, jārod sevī vīrišķība, lai apvienotu visu mūsu tautu un virzītos pa ceļu, kas atbrīvos mūs no pašreizējās šaurības, dos jaunas zemes un tādējādi novērsīs briesmas, ka vācu tautai vai nu jāiet bojā vispār, vai arī jānokļūst citu tautu verdzībā.

Nacionālsociālistiskajai kustībai par katru cenu ir jānovērš pastāvošā disproporcija staip valsts iedzīvotāju skaitu un teritoriju, turklāt uzskatot teritoriju ne tikai par tiešu pārtikas produktu iegūšanas bāzi, bet arī par robežu aizsardzības faktoru. Tikai tad novērsīsim mūsu pašreizējā stāvokļa bezizeju un ieņemsim to vietu, uz kuru mums ir tiesības, ievērojot lomu, kāda mums bijusi vēstures gaitā.

Mēs, nacionālsociālisti, esam āriešu augstāko vērtību glabātāji zemes virsū. Lūk, tādēļ mums jāuzņemas šīs augstās saistības. Lai varētu tās izpildīt, mums jāprot pārliecināt tauta, ka jādara viss nepieciešamais, lai aizsargātu rases tīrību. Mums ir jāpanāk, lai vācieši nodarbotos ne tikai ar suņu, zirgu un kaķu šķirņu izkopšanu, bet beidzot pažēlotu arī paši sevi.

* * *

To, ka man ir taisnība, nosaucot mūsu līdz šim īstenoto ārējo politiku par bezmērķīgu un neauglīgu, jau parāda tās rezultāts vien. Arī tad, ja vācu tauta tiešām būtu pieskaitāma visneapdāvinātākajām un gļēvulīgākajām tautām, rezultāts nevarētu būt vēl sliktāks. Ja pēdējo gadu desmitu laikā pirms kara ārēji viss ari izskatījās labāk, mūsu secinājumu tas nemaina. Taču katras valsts spēks tiek mērīts tikai salīdzinājumā ar citām valstīm. Un vajag tikai toreizējo Vāciju salīdzināt ar citām valstīm, lai uzreiz būtu redzams, ka pēdējās auga vienmērīgāk un attīstījās ātrāk. Toties Vācija, neraugoties uz visiem ārējiem panākumiem, īstenībā arvien vairāk un vairāk atpalika no citām valstīm, un distance starp mums un tām arvien vairāk palielinājās. Ievērojot tikai iedzīvotāju skaita pieaugumu, mēs pamazām sākām arvien vairāk atpalikt.

Mēs pieņēmām, ka vācu tautai piemīt mazāk tikumu nekā citām tautām. Bet patiesībā taču tā nav. Īstenībā, ja runājam par varonību vai gatavību liet asinis par savu valsti, Vācija varbūt neatpalika no citām tautām. Ja ir tā, tad esam spiesti izdarīt tikai vienu secinājumu: mūsu neveiksmes ir izskaidrojamas ar to, ka tautas upuri un asinis tika izmantotas nepareizi.