Mana Cīņa

Šajā sakarā paskatīsimies atpakaļ uz visu mūsu tautas politisko vēsturi tūkstoš un vairāk gadu gaitā; atcerēsimies neskaitāmos karus un kaujas, kurās piedalījusies vācu tauta; padomāsim, kādi tad galu galā ir bijuši šīs attīstības rezultāti: mums būs jāatzīst, ka šajā asins jūrā ir bijuši tikai trīs notikumi, kuriem mūsu tautas dzīvē patiešām ir bijusi svarīga un paliekoša vēsturiska nozīme.

1. Austrumvācijas kolonizācija.

2. Apgabalu uz austrumiem no Elbas iekarošana un kolonizācija.

3. Hohencollernu organizētā Brandenburgas prūšu valsts kā jaunās impērijas paraugs un kristalizētājkodols.

Lūk, tā ir mācība un brīdinājums nākotnei.

Tieši pirmie divi mūsu ārējās politikas lielākie panākumi bija arī visnoturīgākie. Ja to nebūtu, vācu tauta tagad nespēlētu vispār nekādu lomu. Tie bija pirmie, bet, par nožēlu, arī vienīgie veiksmīgie mēģinājumi izveidot labvēlīgāku proporciju starp valsts iedzīvotāju skaita palielināšanos un teritoriju lielumu. Patiesi neizmērojamu ļaunumu mūsu tautai nodara tie vēsturnieki, kas neprot izrādīt pienācīgu cieņu tieši šiem diviem vissvarīgākajiem notikumiem Vācijas vēsturē, neprot parādīt tautas jaunajām paaudzēm, ka tieši šiem notikumiem ir bijusi izšķirošā loma. Tā vietā mūsu vēsturnieki koncentrē jauno paaudžu uzmanību uz neskaitāmām avantūrām un kariem, uz dažādām epizodēm, kurās, tiesa, ir bijis daudz varonības, bet ir arī daudz fantāzijas. Vēsturnieki nesaprot, ka būtībā visām šīm epizodēm nav nekādas nopietnas nozīmes, salīdzinājumā ar šiem diviem izcilākajiem notikumiem Vācijas vēsturē.

Trešais mūsu politiskās darbības lielais panākums ir prūšu valsts nodibināšana u n vācu armijas izveidošana. Vispārējās karaklausības ideja tās pašreizējā veidā atbilst tieši šī jaunā veidojuma valstiskuma idejām. Šai idejai ir patiesi milzīga nozīme. Pateicoties disciplinētās prūšu armijas izveidošanai, vācu tauta, kas tik loti cietusi no sadrumstalotības un ārkārtīgā individuālisma, atguva organizēšanās spējas, kuras pirms ilga laika bija zaudējusi. Pateicoties savas dzīves apstākļiem, citas tautas nekad nebija zaudējušas pašsaglabāšanās un veselīga bara kopības jūtas. Mums šis jūtas varēja atjaunot tikai no jauna organizētā prūšu armija. Ar to ir ari izskaidrojams tas, ka vispārējās karaklausības atcelšana mums radīja tik smagas sekas šajā laikā, kad desmitiem citu nacionalitāšu to būtu pārdzīvojušas bez kādām sekām. Ja tagad vēl desmit paaudzes būtu spiestas dzīvot šādos apstākļos un mēs neizdarītu attiecīgas izmaiņas, lai pastiprinātu militāro elementu skolās, nav šaubu, ka mūsu tauta zaudētu pēdējās patstāvības paliekas uz šīs planētas, vēl ievērojot nelabvēlīgās rasu ietekmes un šo ietekmju radīto idejisko sajukumu. Vācu gars tad varētu dzīvot tikai svešās nācijās, un drīz vien izveidotos situācija, kad pasaule sāktu aizmirst par vāciešiem kā par kultūras radītājiem. Vācieši pārvērstos par kultūras mēslojumu. Drīz vien tiktu saindētas pēdējās ziemeļāriešu asins paliekas, un mēs uz visiem laikiem noietu no skatuves.

Jāatzīmē tas, ka mūsu pretinieki daudz labāk par mums apzinās, ka tieši šiem trīs minētajiem notikumiem ir izšķiroša nozīme Vācijas vēsturē. Pretinieki to lieliski saprot, bet mēs paši lielākoties sajūsmināmies par pagātnes varonīgajām epizodēm, lai arī tās prasīja miljoniem viscēlāko Vācijas dēlu dzīvību.

Mums par katru cenu jāiemācās iepriekšējā vēsturē atšķirt patiesi lielus un noturīgus panākumus, kas atstājuši dziļas pēdas, no tām epizodēm, kas prasīja lielus upurus un nedeva nekādu noturīgu iznākumu. Tam būs liela nozīme, ja domājam par mūsu rīcību tagadnē un nākotnē.

Mēs, nacionālsociālisti, nekad un nekādos apstākļos nedrīkstam pārņemt mūsdienu buržuāziskās pasaules urāpatriotiskos noskaņojumus. Sevišķi bīstami un pat nāvējoši būtu kaut kādā mērā saistīt sev rokas ar tās politikas tradīcijām, kādu vācu impērija īstenoja līdz kara sākumam.

Visā 19. gadsimta vēsturē neatradīsim neko tādu, kam mēs varētu sekot un ko no mūsu redzes viedokļa varētu attaisnot kaut vai ar šī laika apstākļiem. Pretstatā tālaika vadītājiem par mūsu ārējās politikas augstāko principu jāizvēlas nepieciešamās proporcijas noteikšana starp valsts iedzīvotāju skaitu un teritoriju lielumu! Pagātnes mācības mums vēl un vēlreiz atgādina tikai vienu, t.i., mūsu ārējās politikas mērķim ir jābūt jaunu zemju iegūšanai. Tajā pašā laikā par mūsu iekšējās politikas pamatu ir jākļūst jaunajam, noturīgajam, vienotajam nacionālsociālistiskajam pasaules uzskatam.

* * *

Vēl īsumā gribu apskatīt jautājumu par to, cik attaisnotas ir mūsu prasības pēc jaunām zemēm no morāli tikumiskā viedokļa. Tas nepieciešams tādēļ, ka pat tā saucamajās tautiskajās aprindās ir visādi daiļrunīgi pļāpas, kas cenšas pierādīt mūsu tautai, ka par visas ārējās politikas mērķi jābūt vienīgi vācu tautai 1918. gadā nodarīto pārestību labošanai. Ja tās tikšot izlabotas, mums, vāciešiem, vairāk nekas neesot vajadzīgs, un mēs varēšot ikvienu uzņemt savos brālīgajos apkampienos.

Šajā sakarā vispirms ir nepieciešams šāds norādījums.