Mana Cīņa

Tāda pat pozīcija mums šobrīd jāieņem attiecībā pret Krieviju. Nerunāsim par Krievijas jauno valdnieku patiesajiem nodomiem. Mums pietiek ar to, ka Krievija ir zaudējusi ģermānisko augšslāni un tādējādi zaudējusi arī jebkādu nozīmi kā iespējamais vācu tautas sabiedrotais atbrīvošanās cīņā. No tīri militārā viedokļa raugoties, Vācijas un Krievijas karš pret Rietumeiropu (precīzāk gan būtu teikt — pret pasauli) nozīmētu mums īstu katastrofu, jo visas kaujas taču notiktu vācu. nevis krievu teritorijā, turklāt Vācija pat nevarētu cerēt uz kaut cik nopietnu palīdzību no Krievijas.

Vācu valsts bruņotie spēki pašreiz ir tik niecīgi un nepiemēroti ārējai cīņai, ka mēs nespētu noorganizēt pat solīdu mūsu rietumu robežu aiz­sardzību, ieskaitot aizsardzību pret Angliju. Tieši vācu visattīstītākie in­dustriālie apgabali tiktu pakļauti koncentrētam ienaidnieku uzbrukumam, un mēs nebūtu spējīgi tos aizsargāt. Jāievēro arī tas, ka starp Vāciju un Krieviju atrodas Polijas valsts, kas pilnīgi ir Francijas rokās. Ja Vācija un Krievija karotu pret Rietumeiropu, tad vispirms, lai nosūtītu uz vācu fronti kaut vienu kareivi, Krievijai būtu jāgūst uzvara cīņā ar Poliju. Tādā karā runa būtu ne tik daudz par kareivjiem, cik par tehnisko bru­ņojumu. Un atkārtotos tie briesmīgie apstākļi, kuru liecinieki bijām pa­saules kara laikā. Jau 1914. - 1918. gadā vācu rūpniecībai nācās strādāt savu "jauno" sabiedroto vietā, jo pasaules karā visa bruņojuma tehniskā puse gūlās uz mūsu, nevis uz sabiedroto pleciem. Runāt par Krieviju kā kara tehnisko faktoru vispār nav vērts. Vispārējai pasaules motorizācijai, kurai nākamajā karā būs ārkārtīgi liela un izšķiroša nozīme, mēs nevarētu likt pretī gandrīz neko. Vācijas atpalicība šajā jomā ir vairāk nekā kaun­pilna. Tāda kara gadījumā tai vēl nav nevienas rūpnīcas, kas patiešām spētu uzbūvēt, teiksim, īstu kustētspējīgu kravas automašīnu. Kas tad tas būtu par karu? Mūs vienkārši izkautu. Vācu jaunatne noasiņotu vēl vairāk nekā iepriekšējos karos, jo kā vienmēr viss cīņas smagums gultos uz mūsu pleciem. Iznākums būtu nenovēršama sakāve.

Pat pieņemot, ka ir noticis brīnums un karš nav beidzies ar pilnīgu Vācijas iznīcināšanu, tomēr noasiņojusī vācu tauta tāpat kā agrāk atrastos milzīgu militāru lielvalstu ielenkumā un līdz ar to mūsu tagadējais stāvoklis nebūtu būtiski mainījies.

Parasti iebilst, ka savienība ar Krieviju nebūt nenozīmē tūlītēju karu, vai arī — šādam karam mēs varot iepriekš pienācīgi sagatavoties. Tā tas nav. Savienība, kuras mērķis nav karš, ir bezjēdzīga un nekam nederīga. Savienības tiek dibinātas tikai ar mērķi cīnīties. Ja arī savienības noslēgšanas brīdī karš vēl ir tālākas nākotnes jautājums, vienalga abas puses pirmām kārtām domās par iespējamiem militāriem sarežģījumiem. Būtu muļķīgi domāt, ka kāda lielvalsts, noslēdzot savienību, domās par kaut ko citu. Ir tikai divas iespējas: vai nu Vācijas un Krievijas koalīcija paliktu tikai uz papīra, tādējādi zaudēdama jebkādu vērtību un nozīmi, vai arī tā nebūtu tikai aprakstīts papīrs, bet tiktu īstenota, un tad visa pārējā pasaule nenovēršami uzskatītu to par brīdinājumu. Ir naivi domāt, ka Anglija un Francija tad mierīgi nogaidītu, teiksim, desmit gadus, kamēr Vācijas un Krievijas savienība tehniski sagatavojas karam. Nē, negaiss pār Vāciju sāktu plosīties neticamā ātrumā.

Jau Vācijas un Krievijas savienības noslēgšana pati par sevi nozīmētu, ka ir neizbēgams jauns karš, kura iznākums jau ir izlemts. Tāds karš nozīmētu vienīgi Vācijas beigas.

Turklāt vēl jāpiebilst:

1. Mūsdienu Krievijas valdnieki pavisam nedomā par to, lai noslēgtu godīgu savienību ar Vāciju, un vēl mazāk viņi domā to pildīt, ja tāda savienība tiktu noslēgta.

Nedrīkst aizmirst ari to, ka mūsdienu Krievijas varasvīri ir asinīm aptraipīti noziedznieki, cilvēces padibenes, kas, izmantojot sev labvēlīgu traģisku apstākļu sakritību, pārsteidza nesagatavotu milzīgu valsti, sagrāba to, sarīkoja asiņainu izrēķināšanos ar miljoniem vadošu inteliģentu cilvēku, faktiski iznīcināja inteliģenci un nu jau gandrīz desmit gadus pakļauj šo valsti visnežēlīgākajai tirānijai, kādu vēsture jebkad pieredzējusi. Nedrīkst arī aizmirst, ka šie valdītāji nāk no tautas, kuras raksturā apvienota zvēriska cietsirdība un nepārspējams melīgums, ka šie kungi šobrīd vairāk nekā jebkad uzskata sevi par aicinātiem aplaimot visu pasauli ar savu asiņaino kundzību. Ne uz brīdi nedrīkst aizmirst, ka internacionālā ebreju kopība, kas tagad pilnīgi tur savās rokās Krieviju, Vācijā saskata nevis sabiedroto, bet gan valsti, kurai lemts tāds pats liktenis. Kas gan noslēdz savienību ar tādu partneri, kura vienīgās intereses ir iznīcināt otru partneri?