Mana Cīņa

Neaizmirsīsim, ka abos gadījumos runa ir par sabiedrotajiem, kurus nevar salīdzināt ar kaut kādu Turciju vai pašreizējo Krieviju. Anglija pati ir varenākā pasaules lielvalsts, bet Itālija — spēkpilna, jauna nacionāla valsts. Savienība ar tādām valstīm radītu pavisam citus priekšnosacījumus cīņai Eiropā salīdzinājumā ar trūdošajiem valstu līķiem, kas veidoja Vācijas balstu pēdējā karā.

Protams, šādas savienības nodibināšana ir saistīta ar lielām grūtībām, par kurām jau runāju iepriekšējā nodaļā.

Bet vai gan savulaik Antantes izveidošana bija vieglāka? Tas, kas toreiz izdevās karalim Eduardam VII. neskatoties uz pilnīgi dažādajām interesēm savienības ietvaros, jāprot panākt arī mums, ja vien pilnīgi izpratīsim un pieņemsim manis ierosināto savienības ideju un spēsim pārvarēt šai savienībai izrādīto pretestību. Ir tikai jāsaprot, ka situācija tieši pavēl mums pieņemt šādu lēmumu un reiz par visām reizēm atteikties no ārējās politikas, kura pēdējo gadu desmitu laikā nav pazinusi nekādus mērķus; jāizvēlas viens vienīgs ceļš un jāiet pa to līdz galam.

Mums nav vajadzīga ne rietumu, ne austrumu orientācija, mums ir vajadzīga austrumu politika, kas virzīta uz jaunu zemju iekarošanu vācu tautai. Tādēļ mums ir vajadzīgs spēks, mums pirmām kārtām jāiznīcina Francijas centieni iegūt hegemoniju Eiropā, jo Francija ir vācu tautas nāvīgais ienaidnieks, tā žņaudz un atņem mums visus spēkus. Lūk, tāpēc nav tāda upura, ko mums nevajadzētu nest, lai tikai novājinātu Franciju. Jebkura valsts, kura tāpat kā mēs uzskata Francijas hegemoniju Eiropā par neizturamu, uzreiz kļūst par mūsu dabisku sabiedroto. Ikviens ceļš uz savienību ar tādu valsti mums ir pieņemams. Nekāda pašierobežošanās mums nevar likties pārmērīga, ja vien galarezultātā tā novedīs pie mūsu niknākā un nīstamākā ienaidnieka sakāves. Protams, mums vēl paliks citi mazāki ievainojumi. To dziedināšanu varam uzticēt laika sāpju remdinošajai ietekmei, ja vien mums izdotos piededzināt lielākas slimības un izārstēt vissmagāko slimību.

Nākot klajā ar šādu priekšlikumu, protams, riskējam pakļaut sevi mūsu ienaidnieku naidpilnajiem uzbrukumiem. Lai suņi rej! Mūs, nacionālsociālistus, tas neapturēs un mēs turpināsim sludināt to, kas, vadoties no mūsu visdziļākās pārliecības, ir noteikti nepieciešams tēvzemes interesēs. Protams, pašreiz mums vēl nākas peldēt pret straumi. Tā saucamo sabiedrisko domu veido ebreju viltība, kas lieliski prot izmantot vāciešu vairākuma neapdomību un domas kūtrumu. Dažreiz ap mums bango ļoti augsti viļņi, draudot ar nelaimi. Par to nekas! Kas peld pret straumi, to pamanīs ātrāk nekā to, kas peld pa straumei. Pašreiz esam tikai maza zemūdens klints, bet paies daži gadi un mēs pārvērtīsimies par lielu aizsprostu, pret kuru sašķīst vilnis, lai pagrieztos citā gultnē.

Mums jāpanāk, lai visa pārējā pasaule tieši nacionālsociālistisko kustību uzskatītu par pilnīgi noteiktas politiskās programmas nesēju. Lai arī kādu likteni mums negatavotu debesis, pazīšanas zīmei visas pasaules priekšā jābūt mūsu karogam.

Vispirms mums pašiem līdz galam jāizprot, kādai ir jābūt ārējās politikas programmai. Iepazīdami to līdz galam, mēs spēsim rast sevī tik daudz spēka un izturības, lai cīnītos par saviem uzskatiem līdz galam. Tas mums ir ļoti nepieciešams. Naidīgā prese metas uz mums ar tādu niknumu, ka daudziem no mums dažreiz kļūst slikti un rodas šaubas: varbūt kaut kur piekāpties, varbūt vilku barā arī kaut kā vilkiem — kaukt vai dažos ārējās politikas jautājumos. Taču, ja mums būs stingri izstrādāti uzskati, varēsim pasargāt sevi no šīm briesmām.

15. nodaļa: Tiesības pašaizsargāties

Padodoties uzvarētāja žēlastībai 1918. gada novembrī, Vācija uzsāka īstenot tādu politiku, kurai, cik vien cilvēka saprātam iespējams paredzēt, noteikti bija jānoved pie pilnīgas pakļaušanās ienaidniekam. Visi vēstures piemēri liecina, ka gadījumā, ja kāda tauta bez ārkārtīgi svarīga iemesla noliek ieročus, tad vēlāk tā drīzāk būs ar mieru paciest jebkurus apvainojumus un izspiešanu, nekā atkal uzticēt savu likteni ieroču spēkam.

Cilvēciski tas ir saprotams. Ja uzvarētājs ir gudrs, tas pratīs izvirzīt savas prasības zaudētājam pa daļām. Uzvarētājs aprēķinās pareizi: ja jau tam ir darīšana ar tautu, kas zaudējusi vīrišķību, — un tāda ir jebkura uzvarētājam labprātīgi padevusies tauta, — tad vienas vai otras jaunas prasības dēļ tā neiedrošināsies ķerties pie ieročiem. Jo vairāk uzvarētā tauta ir jau padevusies izspiešanai, jo vairāk tā centīsies pārliecināt sevi par to, ka viena jauna izspiešanas gadījuma dēļ nav vērts sacelties, ja jau klusējot ir pārciestas daudz lielākas nelaimes.

Kartāgas bojāeja ir klasisks piemērs, kā lēni tiek izpildīts nāvessods veselai tautai. Tā bija bojāeja, kurā vainojama pati tauta. Šis piemērs var atbaidīt jebkuru analoģiskā situācijā nonākušu tautu.

Nepārspējami labi šī doma uz mūžīgiem laikiem ir formulēta Klauzevica grāmatā "Trīs atziņas".