Mana Cīņa

Klauzevics saka: "Gļēvulīgas pakļaušanās kauna traips nav nomazgājams nekad. Šis indes piliens iesūksies tautas nākamo paaudžu asinīs, tas paralizēs vairāku paaudžu spēku un gribu".

"Pavisam kas cits ir, — Klauzevics turpina, — ja tauta savu neatkarību un brīvību ir zaudējusi asiņainā, bet godpilnā cīņā. Jau pati šī cīņa tad nodrošinās tautas atdzimšanu. Šī cīņa kā varoņdarbs pats par sevi kļūs par to sēklu, kas savulaik dzīs jaunus un kuplus asnus".

Nācija, kurai nav ne goda jūtu, ne rakstura, protams, neuzskatīs par vajadzīgu apgūt šādu mācību. Tās tautas, kas Šādu mācību atceras, vispār nevar tik zemu krist. Tikai tās, kas aizmirst vai negrib to atcerēties, piedzīvo pilnīgu krahu. Tādēļ ari nav ko cerēt, ka pār šādas gļēvulīgas pazemības aizstāvjiem pēkšņi nāks apskaidrība un viņi uzdrošināsies rīkoties citādi. Gluži pretēji, tieši šie cilvēki vienmēr būs ar rokām un kājām pret jauno mācību tik ilgi, kamēr konkrētā tauta būs pilnīgi pieradusi pie verdzības jūga, vai ari parādīsies jauns un labāks spēks, kas spēs satriekt šī nolādētā apspiedēja varu. Pirmajā gadījumā cilvēki pierod un pat vairs nejūtas sevišķi slikti. Gudrs uzvarētājs nereti uztic šādiem bezrakstura cilvēkiem vergu uzrauga amatu, kura tie labprāt uzņemas un attiecībā pret savu tautu pilda vēl nežēlīgāk, kā to darītu svešs, uzvarētāja iecelts nelietis.

Kopš 1918. gada notikumu gaita rāda, cik ļoti izplatītas Vācijā ir veltīgās cerības, ka, labprātīgi pakļaujoties uzvarētājam, mēs panāksim viņa žēlsirdīgāku izturēšanos. Tieši šīs tik izplatītās cerības ārkārtīgi ietekmē mūsu tautas masu politisko noskaņojumu un rīcību. Es uzsveru šo faktu, ja runa ir tieši par plašiem tautas slāņiem, jo vadoņi, protams, rīkojas citu apsvērumu vadīti. Kopš kara beigām valsts likteņu vadība ir ebreju rokās, kuri tagad vairs pat necenšas sevišķi slēpt savu lomu. Ja tas ir tā, tad mums ir darīšana nevis ar kaut kādu kļūdu, bet gan ar pilnīgi apzinātu nodomu pazudināt vācu tautu. Pavērojot mūsu ārpolitikas vadību no šī viedokļa, mēs pārliecināsimies, ka te nav tikai svaidīšanās no vienas puses uz otru, bet gan ļoti pārdomāta, rafinēta un aukstasinīga politika, kas kalpo ebreju pasaules iekarošanas idejām.

Kad Vācija 19. gadsimta sākumā cieta visbriesmīgāko sakāvi, tad pietika septiņu gadu (1806. - 1813.), lai Prūsija atkal celtos kājās, pilna enerģijas un apņēmības cīnīties. Tagad, pēc mūsu sakāves pasaules karā, ir pagājis tikpat ilgs laiks, taču mēs Šos gadus neesam izmantojuši; gluži otrādi, mēs esam ļāvuši vēl vairāk novājināt savu valsti.

Septiņus gadus pēc 1918. gada novembra notikumiem mēs parakstījām Lokāmo līgumu!

Notikumu gaita bija tieši tāda, kāda ir aprakstīta iepriekš: vienreiz parakstījuši apkaunojošu līgumu par pamieru, mēs vairs nespējām rast sevī pietiekami daudz spēka un drosmes, lai pretotos arvien jaunai un jaunai izspiešanai. Taču pretinieki bija pārāk gudri, lai uzreiz prasītu no mums pārāk daudz. Viņi savas prasības ierobežoja tā, lai tās neliktos pārmērīgas un nebūtu jābaidās no tūlītēja sprādziena tautas noskaņojumā. Arī šajā ziņā pretinieka domas vienmēr sakrita ar mūsu valsts vadītāju domām. Viens diktatorisks līgums sekoja otram un ikreiz mēs sevi mierinājām: ja esam uzņēmušies pildīt daudzus citus laupīšanas līgumus, tad nevaram būt pārāk sarūgtināti vienas jaunas izspiešanas dēļ, un tādēļ nav vērts uzsākt pretošanos. Lūk, jums "indes piliens", par kuru runā Klauzevics: vienreiz parādot rakstura trūkumu, mēs pakāpeniski grimstam arvien dziļāk un pazemojamies arvien vairāk. Pirms vienalga kāda jauna lēmuma pieņemšanas vienmēr atsaucamies uz slogu, ko jau esam sev uzvēluši, un nomierināmies. Šis mantojums ir īsts svina gabals, ko tauta velk līdzi un kura dēļ tā tiek pilnīgi nolemta verdzībai.