Mana Cīņa

Tādējādi Francijas izvirzītais mērķis šajā karā netika īstenots. Tiesa, 1918. gada novembrī Vācija piedzīvoja sagrāvi zibens ātrumā. Tomēr brīdī, kad valsts iekšienē notika katastrofa, vācu armijas vēl arvien atradās naidīgo valstu teritorijā, kas atradās tuvu to vissvarīgākajiem centriem. Francijas pirmās rūpes tobrīd bija ne tik daudz pilnīga Vācijas saskaldīšanas panākšana, kā Francijas un Beļģijas teritorijas ātrāka atbrīvošana no vācu armijām. Tādējādi, beidzoties karam, Parīzes valdība vispirms sāka rūpēties par to, lai vācu armijas tiktu atbruņotas un pēc iespējas ātrāk nosūtītas uz Vāciju. Tikai pēc tam Francijas valdība varēja domāt par karā izvirzīto mērķu sasniegšanu, kuru vārdā arī tika sākta visa šī cīņa. Taču šajā ziņā Francija bija zināmā mērā paralizēta. Anglija savukārt jau tobrīd varēja uzskatīt, ka savus mērķus karā ir sasniegusi pilnīgi. Tā bija panākusi, ka Vācija zaudē savu koloniālo un tirdzniecības varenību un kļūst par otrā ranga valsti. Anglija nebūt nebija ieinteresēta pilnīgi un galīgi iznīcināt Vāciju kā vienotu valsti. Gluži pretēji, Anglija nevarēja nevēlēties, lai Vācijas personā kontinentā tomēr paliktu pietiekami spēcīgs Francijas sāncensis. Tādēļ ari Francijas valdībai ar enerģiskas politikas palīdzību miera laikā nācās censties, lai sasniegtu tos pašus mērķus, kādi bija izvirzīti karā. Lūk, tāpēc ari Klemanso pazi­ņojums, ka miers viņam nozīmē tikai kara turpinājumu, nebija tikai tukši vārdi.

Franči nolēma, ka viņiem ir palicis tikai viens ceļš, t.i., sistemātiski un nelokāmi dot triecienu mūsu valstij ikreiz, kad vien rodas tāda izdevība. Nemitīgi pieprasot pilnīgu Vācijas atbruņošanu, no vienas puses, un izsakot laupītkāras ekonomiskās prasības, no otras puses, Francija sistemātiski grauj mūsu valstisko vienotību. Vācijā pamazām atmirst nacionālā goda jūtas, un uz šī fona gan ekonomiskais jūgs, gan arī mūžīgais trūkums var izraisīt ļoti bīstamas politiskas sekas. Ja šāds politisks jūgs un ekonomiska laupīšana turpinātos 10-20 gadus, tas nenovēršami iznīcinātu pat visstiprāko valsts organismu. Tad Francijas karā nesasniegtais mērķis būtu ticis īstenots šādā veidā.

1922. - 1923. gada ziemā Francijas īstie nodomi bija pilnīgi skaidri. Vācijai bija tikai divas iespējas: vai nu mūsu valsts organisms būs tik izturīgs, ka Francija izlauzīs zobus, vai mēs izšķirsimies par aktīvu pretošanos, izmantosim ļoti pārliecinošu iemeslu, pārorientēsim mūsu valsts kuģi (no kā agri vai vēlu tāpat neizbēgt) un pagriezīsim to tieši pret ienaidnieku. Šī iespēja, protams, nozīmē cīņu uz dzīvību un nāvi. Dzīvību varētu saglabāt tikai tādā gadījumā, ja mums jau iepriekš būtu izdevies izolēt Franciju tādā mērā, ka šis otrs karš vairs nebūtu Vācijas karš pret visu pārējo pasauli, bet gan Vācijas aizsargāšanās pret Franciju kā draudu visai pasaulei.

Tāds ir jautājums. Esmu nelokāmi pārliecināts, ka agri vai vēlu būs tieši šis otrs gadījums. Nekad nenoticēšu, ka Francijas nodomi attiecībā uz mums var mainīties. Nenoticēšu tādēļ, ka šie nodomi galu galā pilnīgi atbilst franču nācijas pašsaglabāšanās interesēm. Ja pats būtu francūzis un Francijas varenība man būtu tikpat dārga, cik svēta man tagad ir Vācijas varenība, es galu galā rīkotos tieši tāpat kā Klemanso. Francija pakāpeniski zaudē savus iedzīvotājus, tā zaudē rases ziņā labākos elementus. Tādos apstākļos izmirstošā franču nācija savu nozīmi zemes virsū var saglabāt tikai tad, ja Francijai izdosies sadrumstalot Vāciju. Francijas ārpolitika var mainīties tūkstošiem reižu, bet galarezultātā tās galvenie ceļi vienmēr vedīs vienā un tajā pašā virzienā: Vācijas sadrumstalošanas plāns nevar nepalikt tās kvēlāko un slēptāko centienu priekšmets. Mūsuprāt, šādos apstākļos būtu pilnīgi aplami domāt, ka patiešām pasīva taktika, kas virzīta vienīgi uz to, lai kaut kā noturētos, nekādos apstākļos ilgi nevar būt lietderīga, ja Francija aktīvi un nelokāmi turpina īstenot savu līniju. Līdz tam laikam, kamēr mūžīgo konfliktu starp Vāciju un Franciju risināsim tikai aizsardzības formā, tas īstenībā nekad netiks atrisināts. Rezultāts būs tikai viens, t.i., ar katru gadsimteni Vācija zaudēs vienu pēc otras arvien jaunas un jaunas pozīcijas. Paraugieties uz izmaiņām, kādas kopš 12. gadsimta notikušas ar mūsu valodas izplatības robežām, un jūs pārliecināsieties, cik grūti ir rēķināties ar panākumiem, ja mūsu nostāja un ievirze jau nesusi mums tik milzīgus zaudējumus.