Mana Cīņa

Ir jāpanāk, lai Vācija pilnīgi un pavisam skaidri saprastu, ka tās dzīvotgriba nedrīkst aprobežoties vienīgi ar pasīvu aizsargāšanos. Jāsaprot, ka mums beidzot ir jāsakopo visi savi spēki aktīvai cīņai pret Franciju, proti, pēdējai un izšķirošai kaujai. Jāpanāk, lai mēs, vācieši, skaidri un precīzi noformulētu lielos galamērķus, kurus centīsimies sasniegt šajā kaujā. Tikai tad mēs patiešām varēsim šo lietu novest līdz galam un izbeigt mūžīgo un neauglīgo cīņu starp Vāciju un Franciju, kas mums maksājusi jau tik daudz upuru. Tas, protams, var notikt tikai ar nosacījumu, ka Francijas iznīcināšanā Vācija saskata tikai līdzekli, kas vēlāk dos vācu tautai iespēju iekarot jaunas teritorijas citā vietā. Pašreiz Eiropā ir tikai 80 miljoni vāciešu! Mūsu ārpolitiku varēs saukt par pareizu tikai tad, ja dažu desmitu gadu laikā Eiropas kontinentā dzīvos ne mazāk par 250 miljoniem vāciešu un turklāt nevis šaurībā kā fabriku kūliji, kas strādā citu valstu labā, bet gan kā zemnieki un strādnieki, kuri viens otru papildina radošā darbā.

1922. gada decembrī Vācijas un Francijas attiecības atkal saasinājās ļoti draudoši. Francija nolēma izmantot jaunu, briesmīgu izspiešanu un, lai to īstenotu, tai ķīlas vietā ievajadzējās sagrābt vēl vairākas vācu teritorijas. Pirms kārtējās ekonomiskās laupīšanas Francijai vajadzēja uz mums izdarīt jaunu politisku spiedienu. Lai būtu vieglāk pakļaut "ietiepīgo" vācu tautu smagākam jūgam, franči uzskatīja par nepiecie­šamu sagrābt vienu no mūsu svarīgākajiem nervu centriem. Rūras baseina sagrābšanas mērķis bija ne tikai pilnīgi sadragāt Vācijas morālo mugurkaulu, bet radīt mums arī tādas saimnieciskas grūtības, kas mudinātu uzņemties jebkuras, pat vissmagākās saistības. Francija bija izvirzījusi uzdevumu — noliekt pie zemes un salauzt Vāciju. Kas notika? Vispirms Vācija saliecās, lai vēlāk salūztu pavisam!

Tajā laikā, kad franči ieņēma Rūras baseinu, liktenis vācu tautai būtībā vēlreiz pasniedza roku, dodot zināmu atdzimšanas iespēju. Pirmajā brīdī Rūras baseina ieņemšana mums šķita ārkārtīgi liela nelaime. Apskatot šo lietu tuvāk, izrādījās, ka šis notikums būtībā slēpj sevī daudzsološu iespēju reiz par visām reizēm pielikt punktu visām vācu tautas ciešanām.

Tad, kad Francija ieņēma Rūras baseinu, pirmo reizi patiesi notika iekšēja Anglijas un Francijas atsvešināšanās.

Šis notikums radīja neapmierinātību ne tikai britu diplomātijas aprindās, kas uz savienību ar Franciju vienmēr bija raudzījušās ar aukstu aprēķinu, bet arī plašos angļu tautas slāņos. Ar šādu pavērsienu sevišķi neapmierinātas bija Anglijas saimnieciskās aprindas. Tās gandrīz necentās slēpt, ka ir ārkārtīgi satrauktas par jauno, pilnīgi neticamo Francijas pozīciju nostiprināšanos kontinentā. Izņemot Rūras baseinu, Francija ieguva Eiropā tādas militārās pozīcijas, kādu agrāk nebija pat pašai Vācijai. Francija ieguva arī tik varenas ekonomiskās pozīcijas, ka tās gandrīz nodrošināja tai monopolstāvokli. Tās rokās tagad bija nonākušas vislielākās ogļu šahtas un dzelzs raktuves Eiropā. Tas Francijai nodrošināja milzīgu varenību, jo visi zināja, ka atšķirībā no Vācijas Francija vienmēr ļoti aktīvi nodarbojās ar ārpolitiku. Kas attiecas uz franču karavīru drošsirdību un varonību, tad pasaules kara laikā Francija atkal bija atgādinājusi visai pasaulei, ka cīnīties tā prot. Pēc tam, kad Francija ieņēma Rūras baseinu, Anglijai noteikti bija jāsajūt, ka visi tās iegūtie panākumi pasaules karā sāk izkūpēt kā dūmi. Izrādījās, ka īstenībā uzvarētājs ir maršals Fošs, nevis britu diplomātija ar visu tai piemītošo darba mīlestību un enerģiju.

Arī Itālijā mainījās noskaņojums, kas attiecībā uz Franciju pēc kara beigām tāpat nebija visai jauks. Tagad nepatikas vietā radās īsts naids. Tuvojās lielais vēsturiskais brīdis, kad agrākie sabiedrotie drīz varēja pārvērsties īstos ienaidniekos. Diemžēl pie mums neatkārtojās tas, ko redzējām Balkānos, kad otrā Balkānu kara laikā pēkšņi tic izrādījās dažādās barikāžu pusēs. Ja te tā nenotika, tad tikai tāpēc, ka Vācijai nebija sava Erivera - pašā, toties bija reihskanclers Kuno.

Rūras sagrābšana pavēra frančiem lielas perspektīvas ne tikai ārpolitikā, bet ari iekšpolitikā. Liela vācu tautas daļa, kura preses ietekmē ticēja, ka Francija vēl arvien ir progresa un brīvības ceļa gājēja, atbrīvojās no šiem maldiem. 1923. gada pavasarī atkārtojās kaut kas līdzīgs 1914. gada jūlija dienām. Visi labi atceramies, ka brīdī, kad sākās karš, no vācu strādnieku galvām pēkšņi izkūpēja sapnis par tautu internacionālo solidaritāti. Visi vēl atceramies, ka toreiz vācu strādnieki nostājās kopīgā ierindā juzdami, ka tikai, saliedējot spēkus, mēs nekļūsim par daudz spēcīgāka ienaidnieka upuri. Kaut kas tamlīdzīgs varēja atkārtoties arī tad, kad franči ieņēma Rūras baseinu.