Mana Cīņa

Man atklāti jāatzīst, ka tieši šajā laikā sāku dziļi un patiesi cienīt to lielo cilvēku, kas karsti mīlēdams savu tautu, nesamierinājās ar Itālijas iekšējiem ienaidniekiem, bet nolēma panākt un panāca, lai šis ienaidnieks tiktu iznīcināts ar visiem iespējamajiem līdzekļiem un visos iespējamos veidos. Musolīni ir iekarojis sev izcilu vietu cilvēces vislielāko garu vidū un ir panācis to tieši ar savu apņēmību nedalīt varu ar marksistiem Itālijā. Iznīcinot internacionālismu, Musolīni paglāba savu tēvzemi no marksisma briesmām. Cik nožēlojami gan ir mūsu valstiskie punduri salīdzinājumā ar šo patiešām lielo valstsvīru!

Cik pretīgi ir dzirdēt, kā šīs politiskās nulles rupji un neaudzināti izturas pret cilvēku, kurš stāv tūkstošreiz augstāk par viņiem! Cik sāpīgi ir apzināties, ka tas notiek valstī, kuras priekšgalā vēl pirms pusgadsimta bija tāds vadonis kā Bismarks!

Šāda buržuāzijas noskaņojuma dēļ un tāpēc, ka valdība nolēma saudzēt marksistus, jebkādas aktīvas pretošanās liktenis 1923. gadā Rūras baseinā bija jau iepriekš izlemts. Cīnīties pret Franciju, ja mūsu pašu rindās atradās nāvīgi ienaidnieki, būtu vislielākais neprāts. Demonstratīvā cīņa, kāda toreiz notika, bija vistīrākā acu apmānīšana. Tai tikai vajadzēja nedaudz izdabāt nacionālistiskajiem elementiem Vācijā, nomierināt "verdošo tautas dvēseli" un vienkārši apmānīt mazpieredzējušos cilvēkus. Ja šie kungi patiešām būtu ticējuši tam, ko viņi dara, tie nevarētu nesaprast, ka tautas spēks vispirms slēpjas nevis ieročos, bet gan cīņas gribā; pirms ārējo ienaidnieku uzvaras jāiznīcina iekšējais ienaidnieks. Citādi būs posts tautai, kas nav izcīnījusi uzvaru jau pirmajā kaujā. Ja iekšējais ienaidnieks nav iznīcināts, tad, tiklīdz pie apvāršņa parādīsies pirmie iespējamās sakāves vēstneši šajā cīņā, iekšējais ienaidnieks pacels galvu, demoralizēs mūsu spēku un palīdzēs ārējam ienaidniekam sakaut mūs pilnīgi.

Jau 1923. gada pavasari bija pilnīgi skaidrs, ar ko tas viss beigsies. Lai mums nestāsta, ka iespēja gūt militārus panākumus cīņā ar Franciju bija ļoti apšaubāma. Ja Vācijas pacēlums un mūsu uzstāšanos pret Rūras baseina sagrābšanu nodrošinātu vienīgi marksisma iznīcināšanu Vācijas iekšienē, arī tad varētu teikt, ka panākumi ir mūsu pusē. Ja Vācija būtu atbrīvota no šiem nāvīgajiem ienaidniekiem, kas apdraud tās pastāvēšanu un nākotni, tā būtu kļuvusi par spēku, kuru nevarētu nožņaugt neviens pasaulē. Tajā dienā, kad Vācija salauzīs marksistus, tā patiešām uz visiem laikiem nometīs savas važas. Vēl nekad vēsturē ienaidnieks nav mūs uzvarējis ar saviem spēkiem, vienmēr mēs gājām bojā pašu grēku dēļ un mūsu rindās stāvošo ienaidnieku noziedzīgās rīcības dēļ.

Toreizējā Vācijas valdība neatrada sevī spēku pat šim varonīgajam darbam. No tā neizbēgami izrietēja tas, ka nācās iet pa pirmo ceļu, t.i., ļaut visam iet savu gaitu un neuzsākt neko.

Turklāt tajā brīdī debesis mūsu tautai vēl dāvāja "lielu" valstsvīru — Kuno kungu. Ne šī cilvēka profesija, ne arī viņa iedzimtās īpašības nebija piemērotas valstsvīra vai politiķa darbībai. Tas bija pilnīgi nejaušs cilvēks, kas izrādījās noderīgs tikai noteiktu nodomu īstenošanai. Būtībā viņš bija vienkāršs komersants. Taču tieši šis apstāklis Vācijai maksāja īpaši dārgi, jo minētais tirgoņu politikānis arī lielās politikas jautājumus risināja no komercuzņēmuma pozīcijām.

Francija ir ieņēmusi Rūras baseinu. Ar ko bagāts ir šis baseins? Ar oglēm! Tātad Francija ieņēma Rūras baseinu ogļu dēļ. Tā sprieda šis "valstsvīrs". Un, lūk, Kuno kungam radās "ģeniāla" doma organizēt streiku, lai franči nevarētu dabūt ogles. Kuno nosprieda, ka visi franču uzņēmumi tādējādi kļūs nerentabli; un kādā jaukā dienā paši franči atstās Rūras baseinu mums. Tāds aptuveni bija šī "izcilā nacionāļa", "valstsvīra" domu gājiens, kad viņš toreiz Štutgartē un vairākās citās vietās uzrunāja "savu tautu". Turklāt tauta ar laimīgu sejas izteiksmi klausījās sava "vadoņa" dziļdomīgajos atklājumos.

Taču, lai organizētu streiku, protams, bija jādodas pie marksistiem, jo streikā vajadzēja piedalīties strādniekiem. Ja jau tas ir tā, tad jāizveido vienota strādnieku un pārējo vāciešu fronte. Bet strādnieks tāda buržuāziska valstsvīra acīs vienmēr nozīmē to pašu, ko nozīme marksists. Vajadzēja tikai redzēt, cik sajūsminātas bija buržuāzisko politiķu fizionomijas, kad viņi klausījās "vadoņa" ģeniālajā lozungā. Kuno viņu acīs kļuva par liela mēroga nacionālo darbinieku, gandrīz par ģēniju. Beidzot viņi bija ieguvuši tādu "vadoni", kādu visu laiku bija meklējuši! Tilts pie marksistiem bija uzcelts, "nacionālie" blēži ērti varēja uzvilkt patriotisma tērpu, īstenībā sniedzot roku starptautiskajiem tēvzemes nodevējiem.