Mana Cīņa

īstenībā marksistu kungi, protams, to pat nedomāja darīt. Tāpat kā hiēna nekad nepametīs maitu, ari marksists nekad nepārtrauks nodot dzimteni. Parasti šādos gadījumos iebilst, ka daudzi vācu strādnieki savulaik labprāt esot atdevuši dzīvību par Vāciju. Ļoti muļķīgs iebildums! Protams, ka vācu strādnieki to darīja! Taču ne internacionālie marksisti! Ja 1914. gadā vācu strādnieki pēc savas pārliecības būtu bijuši marksisti, mēs karu būtu zaudējuši trīs nedēļu laikā. Tādā gadījumā Vācija jau būtu sagrauta, kad mūsu pirmais kareivis spertu kāju uz svešas zemes. Nē, tas, ka 1914. gadā vācu tauta bija spējīga cīnīties, liecina tikai par to, ka marksisma čūla vēl nebija paspējusi iet dziļumā. Bet Vācijas lieta kļuva arvien ļaunāka un ļaunāka, jo turpmāko mēnešu un gadu laikā vācu strādnieks un vācu kareivis atkal pievērsās marksistiskajiem vadoņiem.

Ja kara sākumā mēs būtu ar indīgām gāzēm noslāpējuši šos 12-15 tūkstošus ebreju vadoņu, kas maitā mūsu tautu, — tāpat kāpēc tam gāzu uzbrukumos frontē aizgāja bojā simtiem un tūkstošiem mūsu labāko dažādu profesiju vācu strādnieku, — tad miljoniem cilvēku lielais upuris kaujas laukos nebūtu bijis veltīgs. Gluži pretēji, ja savlaicīgi būtu likvidēti šie 12 tūkstoši blēžu, varbūt mēs būtu izglābuši veselu miljonu godīgu vāciešu, kuru dzīve nākotnē būtu nesusi Dzimtenei vērtīgus augļus. Taču buržuāziskā "valstiskā gudrība" ari šajā ziņā parādīja sevi jau ierastā gaismā.

Buržuāziskie valsts vadītāji aukstasinīgi, ar aci nepamirkšķinot, sūtīja uz nāves laukiem miljoniem un miljoniem vāciešu, taču nevarēja tikt galā ar 12 —15 tūkstošiem nodevēju, spekulantu, augļotāju un krāpnieku, jo pietrūka dūšas. Viņi uzskatīja šo neliešu dzīvības par nacionālu svētumu vai par kaut ko neaizskaramu. Tiešām nav saprotams, par ko šajā buržuāziskajā pasaulē ir jābrīnās vairāk: par trulumu, vājumu, gļēvulību vai par sen jau sapuvušo "pārliecību". Šo šķiru pats liktenis ir lēmis iznīcībai; tikai ir žēl, ka tā rauj sev līdzi bezdibenī veselu tautu.

1923. gadā varēja atkārtoties 1918. gada situācija.

Lai kādu pretošanās veidu arī neizvēlētos Vācija, vienalga pirmais panākumu priekšnosacījums būtu iznīcināt marksisma indi mūsu tautas organismā. Uzskatu, ka Vācijā jebkuras īsteni nacionālas valdības pats pirmais uzdevums tobrīd bija atrast spēkus, kas būtu iedrošinājušies pieteikt marksismam iznīcinošu karu, un attīrīt šiem spēkiem ceļu. īsti nacionāla valdība nevarēja uzskatīt par savu uzdevumu atkārtot agrāko muļķīgo frāzi par "klusumu un mieru" tādā brīdī, kad ārējais ienaidnieks dod tēvzemei iznīcinošu triecienu, bet iekšējais ienaidnieks uz katra soļa turpina graujošo darbību zemes iekšienē. Nē, īsti nacionāla valdība tādā situācijā būtu meklējusi nekārtību un nemieru, lai tikai nemierīgajos apstākļos tauta patiešām varētu pilnīgi un galīgi izrēķināties ar saviem nāvīgajiem marksistiskajiem ienaidniekiem. Ja valdība to neizdarīja, tad jebkura doma par kaut kādu pretošanos nozīmēja vistīrāko neprātu.

Noslēgt rēķinus, kuriem ir patiesi vēsturiska vispasaules nozīme, protams, nav iespējams, izmantojot shēmu, ko izstrādājuši mūsu slepenpadomnieki vai vecie sausiņi, kas sēž ministru krēslos. Tādas lietas ir paveicamas tikai un vienīgi cīņā, jo cīņa ir mūžīgais mūsu dzīves likums. Vācijai vajadzēja apzināties, ka arī visasiņainākajos pilsoņu karos bieži vien dzimst vesels, tēraudciets tautas organisms, bet mākslīgi lolots miers noved pie pūšanas un ļaundabīga sairuma. Tautas liktenis nav risināms ar "smalkiem" cimdiem rokās. 1923. gadā galvenais uzdevums bija visbrutālākajā veidā nožņaugt marksisma hidru, kas sistemātiski saēda tautas spēkus. Ja tas būtu izdevies, tikai tad un vienīgi tad varētu teikt, ka gatavošanās izrādīt aktīvu pretošanos Francijai patiesi var dot kādu labumu.

Toreiz veltīgi centos pārliecināt vismaz tā saucamās nacionālās aprindas par stāvokļa nopietnību; un ja mēs atkārtosim 1914. gada kļūdas, atkārtosies arī 1918. gada atrisinājums. Es veltīgi strīdējos līdz aizsmakumam. Lūdzos, lai mums tiktu dota iespēja atklāti cīnīties ar marksistiem un attīrīt ceļu. Visi, ieskaitot toreizējo bruņoto spēku šefu, izlikās, it kā zinātu citu, labāku ceļu. Pēc neilga laika viņi, protams, nonāca kapitulācijas priekšā; tā bija visbriesmīgākā kapitulācija, kāda nekad nav bijusi.

Ar visām dvēseles stīgām toreiz sapratu, ka vācu buržuāzijas misija ir beigusies, un tā vairs nav spējīga atrisināt nevienu lielu uzdevumu. Man kļuva pilnīgi skaidrs, ka visas šīs buržuāziskās partijas runā pretī marksismam tikai konkurences apsvērumu dēļ, bet īstenībā nevēlas marksismu iznīcināt. Iekšēji tās jau sen ir samierinājušās ar domu, ka tēvzeme ir mirusi. Viņu darbību vadīja tikai viena vēlēšanās, t.i., saglabāt savu vietu pie bēru galda. Tikai tādēļ tās vēl bija spējīgas "cīnīties".