Mantinieki

—    Jums būs jāpasteidzas. — Padomnieks pasmaidīja. — Tāpēc ka … Kiki Itumoro jau ir iemidzināts. Vakar … Citādi nebija iespējams. Viņš ļoti slikti jutās… Ārsti baidījās par viņa dzīvību..Šonakt viņu atvedīs pie jums

uz klīniku. Parīt jāizdara operācija.

* * *

—    Džud, ko tas nozīmē? — Buba balss skanēja raudulīgi. — Kurš no mums galu galā būs Itumoro mantinieks?

—    Nav ne jausmas. Patiesību sakot, man viss viens. Esmu pat gatavs atdot šo godu tev, Bub, lai tikai beigtos šī izklaudzināšana, mērīšana un apsekošana, jo viņi jau otro dienu neliek mūs mierā.

—    Tad mēs atgrieztos mūsu koledžā, — Bubs domīgi sacīja. — Tas tik būtu vareni — vai nav tiesa? Paklau, atteiksimies abi no šīs padarīšanas! Paziņosim, ka neviens no mums negrib būt Kiki Itumoro.

—    Tā jau nu mūs klausīs! Tagad mēs esam kā trusīši. Jāgaida, kuru viņi izvēlēsies.

—    Paklau — bet vai tas nav sāpīgi?

—    Es nezinu …

—    Bet kā tas notiek?

—    Liec mani mierā, stulbeni! Kā es to varu zināt?

—    Paklau, Džud, — kā viens no mums uzzinās, ka viņš vairs nav viņš, bet ir Kiki Itumoro?

—    Vai tikai tu neiedomājies, ka tevi patiešām sāks godāt par Kiki Itumoro? Ne velna! Tu tāpat pa vecam paliksi Bubs Kollijs. Tikai tevī iedzīs viņa smadzeņu saturu. Visu vai arī daļu, kā izdosies … Bet dižo Kiki Itumoro pēc tam pārvērtīs pelnos. Pelnus Iebērs kristāla vāzē. Vāzi aiznesīs uz Panteonu. Tu pats vēl aiziesi pa- blenzt uz to … tev, draudziņ, pēc Itumoro sadedzināšanas nāksies risināt tos uzdevumus, kurus risināja viņš. Tagad pamēģini vien atteikties …

—    Džud, es gan laikam nespēšu neko atrisināt.. •

—           Par to es nešaubos… Tomēr būs jārisina, ja viņi izvēlēsies tieši tevi.

—    Paklau, kā būtu, ja mēs laistos lapās…

—           Par vēlu, nu jau ir par vēlu, Bub. Ja padomā — tik daudz gadu, veselu mūžību mēs gaidījām šo brīdi, bet, kad tas ir pienācis, esam gatavi mukt prom, atdot šo godu viens otram … Kāpēc, Bub? Vai tiešām esam apraduši ar mūsu intelektuālo nepilnvērtību?

—    Es nezinu.

—           Ek, ko tu zini! Kas to būtu domājis: tādā te, ja atļauts teikt, čaulā var iestūķēt dižā Itumoro personību! Kāda drausmīga bezjēdzība!

—          Vai tu ar to gribi sacīt, ka tava čaula noderētu labāk? — Bubs apvainojās.

—           Nomierinies, negribu, Mēs abi esam pār vienu kārti metami. Nemaz nešaubos, ka Itumoro domām būs par šauru kā tur, tā te …

Džuds izteiksmīgi papliķēja vispirms sev, tad draugam pa pakausi.

—    Slikti, Džud …

—          Kurš tad teica, ka labi? Ļoti slikti, ja no tevis uzreiz grib iztaisīt ģēniju. Es tikai tagad sāku aptvert, ar ko tas viss var beigties …

* * *

—          Nē, profesor, paklausieties vien, ko viņi runā! — Asistents sašutis rādīja uz ekrānu.

Videotelefona ekrānā rēgojās Džuda un Buba Kollija drūmās fizionomijas.

—          Patiesību sakot, man Džuds patīk labāk, — profesors domīgi teica. — Viņš vismaz ir godīgs. Otrs gluži vienkārši ir kretīns.

—    Tie esot lielā Itumoro pēcteči! Ja vecais to zinātu!

—           Nekas nemainītos, manu zēn. Tā ir sistēma. To sargā likums un spēks. Mums izveidojusies kasta, kurai ir privilēģija iegūt zināšanas gatavā veidā un kurai ir tiesības mantot ne tikai materiālās, bet arī garīgās vērtības.

—    Jā, bet tagad runa ir par pašu Itumoro!

—          Mans mīļais, pēc operācijas no Itumoro nekas nepaliks pāri. Viss būs tikai šķitums. Šie divi puiši netiks daudz gudrāki. Lūk, paskatieties! — Profesors padeva

asistentam dažas papīra lapiņas. — Trīs ceturtdaļas līdz četrām piektdaļām no visiem indeksiem nāksies izdzēst.

—    Bet tas taču būs noziegums!

—          Mazāks nekā tas, ja šiem zaļknābjiem pārslēgtu visu Itumoro intelektu.

—          Faktiski mēs operējot būsim spiesti iznīcināt Itumoro personību.

—          Pasaules zinātnei viņa personība saglabāsies grāmatās, piezīmēs, filmās.

—           Kādēļ nevar sameklēt cienījamu cilvēku un pārslēgt viņam visus Itumoro indeksus? Visus līdz pēdējam! Tāds cilvēks kļūtu par viņa īsto mantinieku un turpinātu viņa darbu.

—          Tas neietilpst mūsu kompetencē, mans mīļais, Izbeigsim bezjēdzīgo sarunu.

—    Bet…

—    Es teicu — izbeigsim!

—    Vai jūs baidāties, ka mūs var noklausīties?

—           Nē, jo šī laboratorija, šķiet, ir vienīgā vieta mūsu puslodē, kur nevar organizēt noklausīšanos. Tomēr es nevēlos turpināt sarunu …

—           2ēl, profesor. Ļoti žēl. Tāpēc ka no mums abiem patlaban daudz kas atkarīgs. Gandrīz viss … Augstā komisija, kas piedalīsies operācijā, pilnīgi neko nesajēdz no lietas būtības. Es jūs lūdzu, profesor, padomājiet…

—    Kolēģi, ejiet sagatavot aparatūru!

Tonis, kādā tika pateikti pēdējie vārdi, lika asistentam

apklust. _ *

* * *

—    Padomnieka kungs, operācijai viss sagatavots..-«-

—           Ļieliski, profesor! Sāciet! Ceru, ka jums nebūs iebildumu, ja mēs ar komisijas locekļiem paliksim pie vadības pults.

—    Tās ir jūsu tiesības, Padomnieka kungs.

—           Mēs tās ļaunprātīgi neizmantosim. Vienīgi šodien mēs te atrodamies visi. Turpmāk piedalīsies tikai viens no mums.