Mantinieki

Pagāja vēl apmēram stunda. Uz centrālā ekrāna nekas nemainījās. Komisijas locekļi sāka izrādīt nepacietību. Viņi klusu sarunājās, sašutuši raustīja plecus.

—           Izsauciet šurp profesoru! — beidzot sacīja Galvenais Padomnieks. — Mēs gribam zināt, kas galu galā notiek.

Pēc brīža vadības pults pusapaļajā zālē ienāca profesors.

—           Kungi, es pārkāpju visus noteikumus, šeit ierazdamies, — viņš asi teica, vērsdamies pie Galvenā Padomnieka. — Es nedrīkstu atstāt savu vietu pie .. . operējamā galvgaļa. Jūs, protams, vēlaties zināt, kāpēc ekrāns ir tukšs, kāpēc dižā Itumoro mantinieku smadzenēs pagaidām nav izdevies pārslēgt nevienu informācijas indeksu? Kungi, es to nezinu. Man tas ir tāds pats pārsteigums kā jums. Taču tagad es vairs nevaru pārtraukt operāciju. Atliek vienīgi būt pacietīgiem un gaidīt.

—          Ko tad gaidīt? — Galvenais Padomnieks piemiedza acis.

—    To, kam jānotiek!

—          Izsakieties precīzāk! Itumoro nāvi? Šis brīdis taču ar katru mirkli tuvojas? Vai tā nav?

—    Jā.

—           Bet varbūt viņš jau ir miris, un tādēļ mēs uz ekrāna neko neredzam?

—    Viņš ir dzīvs … Vēl ir dzīvs …

—    Vai jūs, profesor, par to esat pārliecināts?

—    Jā.

—           Jus varētu mums to pierādīt, viņu pamodinot un liekot pateikt dažus vārdus?

—    Jā, bet tas var paātrināt beigas. Daļa viņa smadzeņu taču ir jau izslēgtas.

—    Jūs gribat teikt — tukšā daļa?

—    Es runāju par to daļu, no kuras mēs neieguvām nekādu informāciju. Šīs smadzeņu daļas šūniņas esam jau sabojājuši operācijā. .

—    Bet tajās nebija informācijas. Vai tā nav? Jā vai nē?

—    Neviens to prec.īzi nezina un nevar zināt, — profesors klusu sacīja. — Cilvēka smadzenes ir — bezgalība. Mēs esam iemācījušies iegūt no tām tikai to, kas, ja tā var teikt, guļ virspusē, kas saistīts tikai ar noteikta cilvēciska indivīda darbību. Katrā smadzeņu šūnā ir milzum daudz citas informācijas, kuru mēs vēl neprotam iegūt. Konkrēti es domāju to informāciju, kas saistīta ar mūsu neskaitāmo priekšteču pieredzi. Tas viss ir kaut kur dziļi saglabāts, taču mēs līdz tam vēl neesam tikuši. Kungi, es sāku domāt, ka Itumoro smadzenēm piemīt kādas īpatnības, kuru nav parastām cilvēka smadzenēm. Varbūt viņa smadzeņu šūnās nekas neatrodas virspusē un informācija, kas saistīta ar viņa personisko pieredzi, nav atdalāma no senču uzkrātās informācijas. Tā varētu izskaidrot viņa ģenialitāti, bet līdz ar to tiktu noliegta jebkāda cerība uz veiksmīgu operāciju. Varbūt Kiki Itumoro ir viens no tiem nedaudzajiem, kuru mantojums ir mums pārāk liels. Tik liels, kungi, ka mēs vēl neesam spējīgi to izmantot.

—    Vai jums, profesor, tas viss nevarēja ienākt prātā . mazliet agrāk? — Galvenais Padomnieks caur zobiem nošņāca. — Kaut vai, piemēram, vakar, vismaz šorīt?

—    Kas tad būtu citādi? Mēs taču to dziļi noslēpto informāciju neprotam dabūt laukā. Turklāt mani apsvērumi ir vienīgi hipotēze. Jums būtu tiesības tam nepiekrist.

—    Ko lai iesāk?

—    Es jau teicu — tikai jāgaida.

—    Kāda viņa smadzeņu daļa jau izslēgta, tas ir, citiem vārdiem, — jau mums zaudēta?

—    Apmēram viena ceturtā daļa. Ja atmiņas šūnās nav informācijas, operācijas gaita ārkārtīgi paātrinās. Ja mēs iegūtu informāciju, process būtu desmitiem reižu lēnāks.

—    Pamodiniet viņu!

—    Tās var būt beigas.

—    Tik un tā pamodiniet! Es gribu dzirdēt viņa balsi. Gribu pārliecināties, ka viņš ir dzīvs, ka viņš nav zaudējis spējas domāt. Varbūt jums izdosies vismaz pēc tam no vioa kaut ko iegūt. Cik drausmīga bezjēdzība! Nedabūt ne mazākās kripatiņas derīgas informācijas no cilvēces dižākā prāta! Ņemiet vērā, mums visiem, kas esam te klāt, šī neveiksme draud ar pamatīgām nepatikšanām. Pavēlu nekavējoties viņu uzmodināt!

—    Vai jūs uzņematies atbildību?

—    Jā, jā! Modiniet! Tūlīt pat! Kad izslēgsiet viņam pusi smadzeņu, būs jau par vēlu.

—    Paklausu jums, Padomnieka kungs.

—    Es gribu personiski piedalīties viņa pamodināšanā.

—    Nāciet man līdzi!

* * *

—    Redziet nu, jūs varējāt pats pārliecināties, Padomnieka kungs. Es darīju visu, kas ir manos spēkos. Viņš elpo, un sirds pukst gandrīz normāli. Bet vai mums izdosies nodibināt ar viņu kontaktu, izdzirdēt viņa.balsi? …