Mantinieki

—           Šeit ir mans asistents. Viņš iepazīstinās jūs ar aparatūru un operācijas gaitā sniegs paskaidrojumus. Es jūs atstāju, kungi. Man jābūt kabīnē, kur atrodas augsti godājamais Kiki Itumoro.

—   Ceru, profesor, ka ne tikai viņa ķermenis, bet ari saprāts?

—    Jā, jā, protams! Bet pēc operācijas būs palicis vienīgi ķermenis.

—    Kuru mēs ar vislielāko godu apbedīsim, — piezīmēja viens no komisijas locekļiem.

Uz priekšu panācās asistents, tērpies baltā virsvalkā, ar spīdīgu ķiveri galvā.

—    Kungi, lūdzu, uzmanību! Lūdzu visiem uzlikt aizsargķiveres, lai nepieļautu jūsu biostrāvu ietekmi. Tā, pateicos. Ieslēdzu labējo ekrānu. Jūs tajā redzat no iekšpuses kabīni, kurā guļ akadēmiķis Kiki Itumoro. Visi procesi viņa ķermenī ir palēnināti. Vienīgi smadzenes ir nomodā.

—    Vai viņš apzinās, kas notiek? — painteresējās kāds komisijas loceklis.

—    Mēs to nezinām. Operācijas gaitā atsevišķas smadzeņu šūniņas tiek izslēgtas, un operācijas beigās iestājas nāve. Starp citu, tādās operācijās mūsu aparatūra nekad nav fiksējusi aktīvus smadzeņu signālus.

—    Nenovirzīsimies, — teica Galvenais Padomnieks.

Asistents klusēdams palocījās.

—    Es turpinu, — pēc īsa brīža viņš atkal ierunājās. — Redziet, kabīnē parādās profesors ar palīgiem. Viņi uzmauc Kiki Itumoro galvā ķiveri — raidītāju ar īpašas konstrukcijas elektrodiem. Šajā raidītājā ir apmēram trīsdesmit miljonu elektrodu.

—    Mūs neinteresē tehniski sīkumi, — teica Galvenais Padomnieks.

—    Klausos… Ieslēdzu otro ekrānu. Tajā jūs redzat kameru, kurā guļ mantinieki. Arī viņi ir dziļā miegā. Viņiem galvā jau uzmauktas ķiveres — uztvērēji. Patlaban notiek aparatūras pēdējā pārbaude …

—    Interesanti — kādi bija šo puišu pēdējie vārdi pirms iemidzināšanas? — Galvenais Padomnieks jautāja.

—    Ak, ser, viņi neteica neko sevišķu! Viņi nezināja, ka abi kļūs mantinieki, un katrs no viņiem bija gatavs atdot šo godu otram. Kollijs pat mēģināja izrauties un raudāja, kad viņu iemidzināja.

—    Cik pārsteidzoša nesavtība un cik dziļa cēlsirdība! — ieminējās Galvenais Padomnieks. — Mēs neesam kļūdījušies. Viņi būs dižā Kiki Itumoro cienīgi mantinieki. Ceru, ka jūs esat ar mani vienisprātis, asistent?

—    Piedodiet, kungi, — asistents ātri teica, neatbildējis uz Galvenā Padomniekā jautājumu. — Profesors deva

man zīmi, un man jāieslēdz centrālais ekrāns. Tajā jūs ieraudzīsiet transformētos vizuālos attēlos visu to, ko nemirstīgais Kiki Itumoro nodod saviem pēctečiem. Virs ekrāna ir četras spuldzītes — indikatori: zila, zaļa, oranža un sarkana. Ja uzliesmos zilā spuldzīte, tas nozīmēs, ka informācija, ko jūs novērosiet uz centrālā ekrāna, nonākusi Džuda Rikersa smadzenēs, ja uzliesmos zaļā spuldzīte — ka informācija nodota Bubam Kollijam. Oranžā spuldzīte attiecas uz lielajām mūsu laboratorijas elektronu smadzenēm, kas saņems otršķirīgu tehnisko informāciju. Sarkanais signāls nozīmēs, ka šī informācija tiks iznīcināta … Uzmanību, kungi, operācija sākusies.

Pie vadības pults iestājās saspringts klusums. Desmit pāru acu neatraudamies vēroja centrālo ekrānu. Bet tas bija gaišs un tukšs.

—          Man aiz uztraukuma acu priekšā parādījušies vara- vīkšņaini loki, — paklusu ierunājās viens no komisijas locekļiem, — taču man šķiet, ka neko neredzu. Sakiet, asistent, — vai jūs kaut ko redzat?

—    Neko. Ekrāns ir absolūti tukšs.

—   Ko tas nozīmē?

—          Laikam tikai to, ka pirmie elektrodi saskārušies ar smadzeņu šūnām, kas no vecuma jau atmirušas.

—   Vai daudz var būt tādu šūnu?

—   Visādi gadās, kungi.

Pie vadības pults atkal iestājas klusums. Centrālais ekrāns joprojām palika tukšs. Bija pagājusi apmēram stunda.

—          Savādi, — Galvenais Padomnieks nomurmināja. — Ļoti savādi. Varbūt operācija ir pārtraukta?

—          Ja operācija ir sākta, to vairs nevar pārtraukt, — asistents iebilda.

—    Kas tad noticis?

—    Nezinu, ser, taču varu pajautāt profesoram.

—   Pajautājiet!

Asistents piecēlās un klusu atstāja vadības pulti.

Kad viņš atgriezās, centrālais ekrāns vēl aizvien bija tukšs.

—          Kas galu galā noticis? — Galvenais Padomnieks jautāja, nedaudz aizkaitināts.

Asistents paraustīja plecus.

—          Profesors arī ir nesaprašanā. Nevienā no inventarizētajām Itumoro smadzeņu šūnām nav nekādas informācijas. Nē, nē, tās ir dzīvas,. tas ir, ii viena no tām līdz

pārslēgšanas momentam bija dzīva, taču izrādās, ka tās, gluži vienkārši runājot, ir tukšas.

—    Kāpēc tukšas?

—          To, ser, es nezinu. Arī profesors pagaidām nezina. Varbūt tas ir no kādas slimības, kura skārusi daļu smadzeņu. Tādā gadījumā mēs agrāk vai vēlāk tiksim pie šūnām, kas satur informāciju …

—    Vai to visu nevarēja noskaidrot pirms operācijas?

—           Tas nav iespējams, ser. IIP operācija ir neatgriezeniska..

—           Klausieties, asistent, — vai nevar būt tā, ka mēs neko arī neieraudzīsim?

—          Tas, ser, būtu brīnums. Bet mūsu dienās brīnumu, kā jūs zināt, gandrīz nav …