Mazais cilvēkbērns

Komovs izgāja, es paliku sēžam ar seju pret rāciju un muguru pret ekrānu un pūlējos tikt skaidrībā ne tik daudz par savām domām, cik jūtām. Nekādi… Protams, nekad. Kā viss mums te samežģījies! Nabaga Komovs, nelaimīgā Maija, nabaga Mazais… Kurš ir pats nelaimīgākais? Protams, tagad mēs aiziesim no šejienes. Mazajam kļūs vieglāk. Maija ies mācīties par pedagogu, tā ka pats nelaimīgākais iznāk Komovs. Bet ir jau ari notikums: pašam personiski nokļūt unikālā situācijā, beidzot gūt neatkārtojamu iespēju sagādāt savām idejām eksperimentālo bāzi, un pēkšņi — viss pagalam! Pēkšņi tas pats Mazais, kuram bija jātop par uzticamu palīgu, nenovērtējami dārgu starpnieku, par galveno triecienspēku, kas sagrauj visus šķēršļus, — pēkšņi tas pats pārvēršas par galveno šķērsli … Nevar taču tā pretstatīt šos jautājumus: Mazā Cilvēkbērna nākotne vai cilvēces vertikālais progress. Te jābūt kādai loģiskai mahinācijai, kaut kādai Zenona aporijai … Vai varbūt nav mahinācija? Vai varbūt tieši tā vajadzīgs pretstatīt? Tomēr cilvēce…

Domās iegrimis, es krēslā pagriezos ar seju pret ekrānu, izklaidīgi apskatīju apkārtni un aiz pārsteiguma iekliedzos. Lielās problēmas vienā mirklī izlidoja no galvas.

Sniegavētra bija pavisam pārstājusi. Apkārtni ietina baltais sniega un sarmas auts, Toms stāvēja pavisam tuvu pie kuģa, uz nepārredzamās joslas robežas, pie pašas ieejas lūkas, un es acumirklī aptvēru, kas tas ir Mazais, kas sēž tur sniega, nevarēdams sadūšoties un ienākt iekšā, — Cilvēkbērns sēž vientuļš, pretrunu plosīts, starp divām civilizācijām …

Pielēcu kājās un aulēkšiem skrēju pa gaiteni. Kesonā mehāniski paķēru kažoku, bet tūlit atkal nometu, ar visu ķermeni metos pret lūkas membrānu un izšāvos ārpusē. Maza Cilvēkbērna nebija. Dumjais Toms, prasīdams norādījumus, iededza spuldzīti. Visa apkārtne bija balta un mirdzēja kāvu gaisma. Pie pašas lūkas, man zem kājain. melnēja kāds apaļš priekšmets. Velns zina kādas tik neprātīgas domas man šajā mirklī izskrēja caur smadzenēm. Pirmajā mirklī pat nespēju sevi piespiest un noliekties.

Sniegā gulēja mūsu bumba. Uz tās bija uzmaukta stīpa ar «trešo aci». Objektīvs bija saplēsts, un vispār izskatījās, ka riņķis būtu atradies zem akmeņu nogruvuma. Bet uz baltā sniega nevienas pēdas.

NOSLĒGUMS

Viņš izsauc mani vienmēr, kad viņam gribas parunāt.

—   Esi sveicināts, Stas, — viņš saka. — Parunāsim? Vai gribi?

Sakaru uzturēšanai paredzētas četras stundas dienā, bet viņš nekad neievēro laiku. Viņš to neatzīst. Viņš izsauc mani, kad es guļu, kad sēžu vannā, kad rakstu atskaites, kad gatavojos kārtējai sarunai ar viņu, kad palīdzu puišiem, kuri pa skrūvītei izjauc Klejotāju sargpavadoni … Es nedusmojos.

—   Sveicināts, Mazais. Protams, parunāsim.

Viņš samiedz acis kā labpatikā un priekā un izsaka savu parasto jautājumu:

—   Stas, vai tu pašlaik esi īsts? Vai varbūt tas ir tavs attēls?

Apstiprinu, ka tas esmu es pats, Stass Popovs, nevis mans attēls. Jau daudzreiz esmu viņam paskaidrojis, ka

neprotu veidot attēlu, un viņš, manuprāt, sen to ir sapratis, taču jautājums vienmēr tiek atkārtots. Varbūt viņš tadā veidā joko, varbūt šis jautājums pieder pie apsveicināšanās rituāla, vai varbūt viņam gluži vienkārši patīk vārds «attēls». Viņam ir savi iemīļoti vārdi: «attēls», «fenomenāls», «bim-bam pa bramburām» …

—   Kāpēc acs var redzēt? — viņš iesāk.

Paskaidroju viņam, kāpēc acs var redzēt. Viņš uzmanīgi klausās un laiku pa laikam ar garajiem, jutīgajiem pirkstiem pieskaras pie savām acīm. Mazais lieliski prot klausīties, un, lai gan ir atmetis savu manieri neprātīgi svaidīties, kad stāstījumā viņu kaut kas īpaši satrauc, es visu laiku jūtu viņā apslēptu, brāzmainu kaisli, neaprakstāmu, man diemžēl nesasniedzamu, visaptverošu uzzināšanas prieku.

—   Fenomenāli! — viņš uzteic mani, kad beidzu. — Riekstkodis! Es par to padomāšu, bet pēc tam jautāšu vēlreiz.

Jāpiebilst, ka šādas pārdomas vienatnē par dzirdēto (trakā sejas muskuļu darbība, grūti saprotamie akmentiņu, žagaru un lapu salikumi) dažkārt uzvedina viņu uz ļoti dīvainiem jautājumiem. Kā, teiksim, šoreiz:

—   Kā dabūja zināt, ka cilvēki domā ar galvu? — viņš vaicā.

Esmu mazliet apstulbis un sāku ķepuroties un izlocīties kā zutis uz pannas. Viņš klausās uzmanīgi tāpat kā iepriekš, un pamazām es jau sataustu stingru pamatu zem kājām, viss it kā iet gludi, mēs abi esam it kā apmierināti, bet, kad beidzu, viņš pavēsti:

—   Nē. Tas ir ļoti aptuveni un personiski. Tas nav vienmēr un visur. Ja es domāju tikai ar galvu, kāpēc nemaz nevaru domājot iztikt bez rokām? …