Mazais cilvēkbērns

Tad Komovs atcerējās gadījumus, kad dažu planētu tuvumā palaistie automātiskie izlūki bija noslēpumaini pazuduši. — Mums nekad nepietika laika, lai analizētu šādu nozušanu, bet tagad šie gadījumi jāskata jaunā gaismā.

—   Pareizi, — Gorbovskis ar entuziasmu atsaucās. — Par to es nebiju padomājis, tā ir ļoti interesanta doma.

Viņi vēl parunāja par aizsargpavadorii un izteica izbrīnu, ka tam bijuši tikai divi lādiņi, mēģināja atminēt, kāds bijis Klejotāju priekšstats par Visuma apdzīvotību, un secināja, ka galu galā tas nav sevišķi atšķīries no mūsu priekšstata un pati par sevi rodas doma, ka Klejotājiem acīmredzot bijis nodoms atgriezties uz šo planētu, tomēr nez kāpēc tie nav atgriezušies. Varbūt taisnība Borovikam, kas izteicis hipotēzi, ka Klejotāji vispār aizgājuši no Galaktikas. Komovs jokodams izteicās, ka aborigēni ir tie paši Klejotāji — tikai aprimuši, piesātinājušies ar informāciju par ārpasauli, ieslēgušies sevī. Gorbovskis pārtvēra Komova ideju un tāpat jokodams sāka viņu izjautāt, kā vērtējama šāda Klejotāju evolūcija vertikālā progresa teorijas gaismā.

Pēc tanī viņi vēl apmainījās domām par doktora Mboga veselību, negaidot saruna pārgāja uz kaut kādas Salu Impērijas nomierināšanu un nez kāda Kārļa Ludviga nozīmi šajā nomierināšanā — šis Kārlis Ludvigs nez kāpēc arī tika nosaukts par Klejotāju. Nemanot viņi bija nonākuši pie Galaktikas Drošības Padomes kompetences, un abi vienojās, ka šadā kompetencē ietilpst tikai humanoīdās civilizācijas… Drīz vien es vairs nesapratu, par ko viņi runa, bet galvenais — kāpēc viņu sarunas temats ir tieši tāds.

Vēlāk Gorbovskis teica:

—   Piedodiet, Genadij, esmu jūs pavisam nomocījis. Ejiet atpūsties. Man bija ļoti patīkami ar jums apspriesties. Tik sen nebijām redzējušies.

—   Drīz, protams, redzēsimies atkal, — Komovs ar nožēlu teica.

—   Jā, domāju, pēc pāris dienām. Bāders jau atrodas ceļā, Boroviks arī. Šķiet, parit visa Kontaktu komisija būs bāzē.

—   Tātad līdz parītam, — Komovs atvadījās.

—   Nododiet sveicienu savam sargkareivim … šķiet, viņu sauc par Stasu. Viņš jums tāds ļoti… kareivīgs, es teiktu. Un arī Jakovam, noteikti pasveiciniet Jakovul Un visus pārējos, protams.

Viņi atvadījās.

Sēdēju kluss kā pelīte un joprojām muļķīgi blenzu panorāmas ekrānā, neko neredzēdams uri neapjēgdams. Kajītē man aiz muguras valdīja pilnīgs klusums. Laiks vilkās neciešami gausi. Mani sagrāba tik nepārvarama vēlēšanās pagriezties atpakaļ un paskatīties, ka notirpa kakls un sāka durt zem lāpstiņām. Pavisam skaidri zināju, ka Komovs ir satriekts. Vismaz es biju beigts un pagalam. Meklēju atbildi Komova vietā, bet galvā visu laiku uzmācīgi turējās viena un tā pati doma: «Kas man daļas par Klejotājiem? Padomā tik, Klejotāji! Es pats savā ziņā esmu Klejotājs …»

Pēkšņi Komovs ierunājās:

—   Bet kādas ir jūsu domas, Stas?

Man tikko nepaspruka: «Kas mums daļas par Klejotājiem?» — taču laikā attapos. Lai izskatītos svarīgāk, mirkli paliku iepriekšējā pozā, tad pagriezos ar visu krēslu. Komovs, atspiedis zodu pret sakrustotiem pirkstiem, skatījās uz vizora satumsušo ekrānu. Acis bija pusaizvērtas, ap muti sērīgs vaibsts.

—   Laikam vajadzēs nogaidīt… — es teicu. — Ko lai dara… Un Mazais varbūt arī vairs nenāks… vismaz tik drīz nenāks …

Komovs greizi pasmīnēja.

—   Mazais gan atnāks, — viņš sacīja. — Viņam ļoti patīk uzdot jautājumus. Vai varat iedomāties, cik daudz jautājumu viņam būs radies pa šo laiku?

Tas bija gandrīz vārds vārdā tas pats, ko kopkajītē tika teicis Vanderhūze.

—   Tas jau varbūt… — nenoteikti nomurmināju, — varbūt patiešām labāk …

Ko es varēju viņam teikt? Ko pēc Gorbovska, pēc paša Komova varēja teikt neievērojams ierindas kibertehniķis, divdesmit gadu vecs, kam praktiskā darba stāžs sešarpus dienas, — varbūt tīri ciešams puisis, strādīgs, interesējas par visu ko un tā tālāk, bet, jāatzīst, sevišķi gudrs nav, panaivs, neaudzināts …

—   Var jau būt, — Komovs gurdi teica. Viņš piecēlās un, kājas šļūkādams, devās uz durvju pusi, bet uz sliekšņa apstājās. Viņa seja pēkšņi pārvērtās, un viņš gandrīz vai kliegšus izkliedza:

—   Vai tiešām jūs neviens nesaprotat, ka Mazais ir vienīgā iespēja, patiesībā absurda, bet tieši tāpēc vienīgā un pēdējā! Tāda gadījuma taču nebūs vairs nekad! Vai saprotat? Ne-kad!