Mazais cilvēkbērns

Bet tagad nav ne Mazā, ne drauga … Komovs arī labais, dragā uz priekšu kā visurgājējs, tikai pa taisno, neapspriežas ne ar vienu, neko jēdzīgu nepaskaidro … Nē-ē, lai es vēl kādreiz piedalītos kontaktos — nemūžam. Tiklidz beigsies šī jezga, nekavējoties iesniegšu lūgumu un pāriešu uz «Sķirstu-2» — pie Vadika, Taņas, galu galā pie gudrinieces Ninonas. Strādāšu kā zvērs, nepļāpāšu, domāšu tikai par darbu. Negribu nekādus kontaktus!… Nemanot iemigu un gulēju tā, ka manis pēc te varēja šaut kaut vai ar lielgabalu, kā mēdza teikt mans vecvectēvs. Kā nekā pēdējās divas diennaktis neesmu gulējis ne četras stundas. Vanderhūze tikai ar lielām grūtībām spēja mani pamodināt. Bija laiks stāties sardzē.

— Bet Maija? — vēl lāgā nepamodies, jautāju un tūlīt attapos. Vanderhūze izlikās jautājumu nedzirdam.

Palīdu zem dušas, apģērbos un devos uz kajīti. Mani atkal pārņēma vakardienas nepatīkamā jutoņa. Negribējās ne ar kādu runāt, ne kādu redzēt. Vanderhūze nodeva sardzi un pats aizgāja gulēt, pavēstījis, ka kuģa apkārtnē nekas nenotiek un pēc sešām stundām Komovs mani nomainīs.

Pulkstenis bija tieši divdesmit divi pēc borta laika. Ekrānā virs kalnu grēdas kā krāsaini audekli plandīja kāvi, no okeāna puses pūta stiprs vējš, tas saplosīja gabalos miglas mākoni virs karsļtā muklāja, spieda pie sastingušajām smiltīm kailos krūmus, dzenāja pa pludmali sasalušo putu burbuļus. Uz nosēšanās joslas vientuļi vīdēja Toms, nedaudz sagriezies pret vēju. Visas signalspuldzes ziņoja, ka viņam ir dīkstāve, nekādu uzdevumu nav un viņš ir gatavs izpildīt jebkuru pavēli. Ļoti skumja peizāža. Ieslēdzu ārējo akustiku, brītiņu paklausījos okeāna bangu rēkoņā, vēja svilpienos un gaudošanā, sīko ledus graudu bungošanā pa kuģa apšuvumu un atkal atslēdzos.

Mēģināju iztēloties, ko pašlaik dara Mazais, atcerējos karsto, šūnaino miglu, dīvainos gaismas recekļus, pareizāk sakot, nevis gaismas, bet siltuma recekļus, un vienmērīgo starojumu, ko pavadīja savādo skaņu jūklis, un mīklainos spoguļattēlus, kuri nebija spoguļattēli .. . Viņam tur droši vien ir silti un mājīgi, pierasti, turklāt ir par ko padomāt. Droši vien nolīdis kādā akmens kaktā un smagi pārdzīvo triecienu, ko viņam deva Maija («Mamma,» — «Jā, zvārgulīt,» — es atcerējos). Domāju gan, ka no Mazā Cilvēkbērna viedokļa šāda rīcība izskatās ārkārtīgi negodīga. Es viņa vietā vairs nekad nenāktu uz šejieni… Un Komovs tā nopriecājās, kad Maija bija uzlikusi Mazajam uz pieres savu stīpu. «Pareizi, Maija,» viņš teica, «tā ir laba iespēja, es neriskētu …» Tomēr no šīs idejas, vienalga, nekas nebūtu iznācis. TA konstruktori daudz ko nav izdomājuši līdz galam. Objektīvu, piemēram, vajadzēja stereo… lai gan, protams, TA paredzēta pavisam citam nolūkam … Tomēr šo to mums izdevās noskatīties. Kaut vai to, kā Mazais lidoja. Bet kādā veidā lidoja, kāpēc to darīja, uz kā lidoja? … Un izdarības pie sadauzītā «Pelikāna»?… Planēta, kur mīt neredzamie. Jā, droši vien mēs ieraudzītu daudz kā interesanta, ja Komovs atjautu palaist sargu-izlūku. Varbūt tagad at|aus? Un pat sargs-izlūks nav vajadzīgs. Pietiks, ja izdevīgā brīdī tāpat pārlaidis ar Iokatoru-izmēģinātāju pa apvārsni…

Ieskanējās radioizsaukuma signāls. Piegāju pie rācijas. Sveša balss ārkārtīgi pieklājīgi, pat bikli lūdza Komovu.

—   Kas izsauc? — vaicāju ne sevišķi laipni.

—   Te viens no Kontaktu komisijas locekļiem. Mans uzvārds ir Gorbovskis. — Es apsēdos. — Man ļoti nepieciešams parunāt ar Genadiju Jurjeviču. Bet varbūt viņš gu|?

—  Tūlīt, Lconīd Andrejevič, — es nomurmināju. — So pašu brīdi, Lconīd Andrejevič… — Ļoti veikli ieslēdzu iekšējos sakarus. — Komovu uz kajīti, — es teicu.

—  Steidzīgs izsaukums no bāzes.

—   Nav jau nemaz tik steidzīgs, — Gorbovskis protestēja.

—   Izsauc Leonīds Gorbovskisl — svinīgi piebildu iekšējo sakaru kanālā, lai Komovs pārāk ilgi netū|ātos.

—   Jaunais cilvēk… — Gorbovskis uzrunāja mani.

—   Sardzē ir kibertehniķis Stass Popovs, — es raportēju.

—   Manas dežūras laikā nekādu notikumu nav!

Gorbovskis brīdi klusēja, kā nezinādams, ko teikt.

—   Brīvi…

Atskanēja steidzīgu so|u troksnis, un kajītē ātri ienāca Komovs. Seja viņam bija sakritusies, skatiens stings, zem acīm tumši loki. Piecēlos un atdevu viņam vietu.

—   Komovs klausās, — viņš atsaucās. — Tas esat jūs, Lconīd Andrejevič?

—   Tas esmu es, sveicināts, Genadij. Klausieties, vai nevar izdarīt tā, lai mēs viens otru redzētu? Tur ir tādas pogas…

KomovS tikai paskatījās uz mani, un manas rokas pašas no sevis pastiepās uz pulti un pieslēdza vizoru. Mēs, radisti, parasti turam to atslēgtu dažādu iemeslu dēļ.

—   Aliā, — Gorbovskis apmierināts noteica. — Es jau sāku jūs redzēt.