Mazais cilvēkbērns

—   Bez pārmaiņām.

—   Jā, tagad viņš vairs nenāks, — Maija sacīja.

Viņa to teica ar skaidri manāmu apmierinājumu un patiku. Acis bija līksmas un pārgalvīgas kā senāk. Iedzēru tomātu sulu un pašķielēju uz Vanderhūzi. Viņš ar garlaikotu izskatu notiesāja manus salātus. Pēkšņi man iešāvās prātā: mūsu kapteinis izskatās gluži apmierināts, ka viņš šajā kompānijā nav komandieris.

—       Jā, izskatās gan, ka tu mums izjauci kontaktu, — es ierunājos.

—   Esmu grēkojusi, — Maija īsi atbildēja un atkal iegrima grāmatā. Tomēr nelasīja. Viņa gaidīja, kas tagad sekos.

—        Cerēsim, ka situācija nebūs tik slikta, — Vanderhūze teica, — varēsim uzskatīt šos notikumus par kārtējām grūtībām mūsu darbā.

—        Vai jūs domājat, ka Mazais atgriezīsies? — es vaicāju.

—   Domāju, jā, — Vanderhūze nopūzdamies atbildēja,

—   Viņam pārāk gribas visu zināt un jautāt citiem. Un tagad ir radusies vesela kaudze jaunu jautājumu. — Vanderhūze bija iztukšojis salātu šķīvi un piecēlās. — Taisnību sakot, tas ir ļoti nejauks gadījums. Es tevi saprotu, Maija, bet nekādā ziņā neattaisnoju. Tā, vai zini, nevar rīkoties …

Maija neko neatbildēja, un Vanderhūze gāja prom, stumdams sev pa priekšu galdiņu. Tikko viņa soļi bija apklusuši, es, cenzdamies runāt laipni, bet stingri, jautāju:

—   Vai tu to izdarīji tīšām vai nejauši?

—       Un kā tu domā? — Maija, blenzdama grāmata, izgrūda.

—   Komovs uzņēmās vainu uz sevi.

—   Tas ir — kā?

—        Izrādās, ka zibspuldze tikusi ieslēgta viņa neuzmanības dēļ.

—        Ļoti laipni no priekšnieka puses, — Maija sacīja, nolika grāmatu un izstaipījās. — Cēls žests.

—   Vai tas ir viss, ko vari teikt?

—        Bet kas tev īsti vajadzīgs? Atklāta atzīšanās? Nožēla? Asaras?

Es atkal iedzēru malku sulas. Savaldījos.

—       Pirmām kārtām gribētu zināt, vai tas notika nejauši vai tīšām.

—   Tīšām. Nu, kas vēl tev vajadzīgs?

—   Vēl tas, ka gribu zināt, kāpēc tu to darīji.

—       Darīju to tāpēc, ka gribēju reiz par visām reizēm izbeigt šis nejēdzības. Kas vēl tev vajadzīgs?

—   Kādas nejēdzības? Par ko tu runā?

—   Par to, ka tas ir riebīgi! — Maija ar uzsvaru teica.

—   Par to, ka tas bija necilvēciski. Par to, ka es nevarēju sēdēt rokas klēpī salikusi un noskatīties, kā riebīgā komēdija pārvēršas par traģēdiju. — Viņa aizsvieda grāmatiņu. — Nav ko bolīt acis uz mani! Un nav ko mani aizstāvēti Ak, cik viņš cēls un augstsirdīgs! Doktora

Mboga mīlulis! Es, vienalga, aiziešu. Iešu uz skolu un mācīšu bērnus, lai viņi jau laikus satver pie rokas visus šos abstrakto ideju fanātiķus un muļķus, kuri tiem piebalso!

Sākumā man bija labi nodomi saglabāt laipnu un korektu toni lidz beigām, bet tagad vairs neizturēju, mans pacietības mērs bija pilns. Vispār man pacietības nav visai daudz.

—   Tā ir nekaunībai — es teicu, neatrazdams citu vārdu.

—  Tu izturies nekaunīgi! Ļoti nekaunīgi!

Gribēju iedzert vēl malciņu sulas, bet atklājās, ka glāze ir tukša. Pašam nemanot, biju jau visu iztempis.

—   Un ko vēl tu teiksi? — Maija jautāja, nicinoši smīnēdama.

—   Vairāk neko, — sacīju, drūmi skatīdamies tukšajā glāzē. Man patiešām vairs nebija, ko teikt. Biju izgāzis visu, kas uz sirds. Laikam jau nācu pie Maijas nevis tāpēc, lai noskaidrotu patiesību, bet lai gluži vienkārši viņu norātu.

—   Ja tev nav vairāk, ko teikt, tad ej uz kajīti un bučojies ar savu Komovu, — Maija kā skaldīt noskaldīja.

—   Un pie viena arī ar savu Tomu un visu pārējo kibernētiku. Bet mēs, ja gribi zināt, esam tikai cilvēki, un nekas cilvēcisks mums nav svešs.

Atstūmu glāzi un piecēlos. Te vairs nebija, ko runāt. Viss skaidrs: kādreiz man bija biedrs, bet tagad vairs nav. Nu nekas, gan iztiksim.

—   Labu apetīti, — es novēlēju un stīvām kājām izgāju gaitenī.

Sirds man dauzījās, lūpas riebīgi drebēja. Ieslēdzos savā kajītē, atkritu guļvietā un iebāzu degunu spilvenā. Sirdī bija rūgtums, bet galvā — briesmīgs tukšums, tur rosījās neizteiktie vārdi. Dumji. Dumji!… Nu labi, tev nepatīk šī ideja. Daudz kas var nepalikt! Galu galā tu neesi aicināta uz šejieni, tu atrodies šeit nejauši, tāpēc izturies, kā nākas! Tu taču neko nesaproti no kontaktiem, nelaimīgais kvartīrmeistar!… Noņem savus idiotiskos rasējumus un dari, ko tev liek! Ko tu sajēdz no abstraktām idejām? Un kur tu vispār tās esi redzējusi? Šodien tā var būt abstrakta, bet rīt bez tās vēstures gaita apstāsies … Labi, tev nepatīk. Nu, atsakies!… Viss taču gāja tik gludi un lieliski, nupat nodibinājām sakarus ar Mazo, tik brīnišķīgs zēns, gudrs, ar viņu varētu kalnus gāzt! Ak, tu kvartīrmeistar! Un vēl skaitās draugs…