Mazais cilvēkbērns

Plaukstas nospiedums strauji paslīdēja sāņus un nozuda. Tagad ekrānā bija redzama kalnu nogāze, plaisu izvagots granīts, veci nogruvumi, asu akmeņu šķembas ar mirdzošām šķautnēm, nīkulīgas, cietas zāles kumšķi, dziļas, melnas aizas. Mazais kāpa augšup pa nogāzi, mēs redzējām viņa rokas, kuras turējās aiz izciļņiem, pa ekrānu noripoja lejup graudains akmens, varēja dzirdēt skaļu, vienmērīgu elpu, tad kustības kļuva vijīgas, ātrākas, man acīs sāka ņirbēt, nogāze pēkšņi attālinājās, aizslīdēja kaut kur sāņus un lejup, un mēs izdzirdējām Mazā Cilvēkbērna asos, aizsmakušos smieklus, kas tūlīt aprāvās. Viņš lidoja — par to nebija vairs nekādu šaubu.

Ekrānā bija redzamas pelēki violetas debesis, bet sāņus plivinājās kaut kādi duļķaini, daļēji caurspīdīgi kušķīši, it kā saplosīta muslīna lēveri. Šķērsām pār ekrānu lēni pārslīdēja žilbinoši violeta saule, tad visu aizklāja putekļu muslīns, kas tūlīt izgaisa. Tālu lejā ieraudzījām plakankalni, kas tinās zilganā dūmakā, briesmīgas dziļu plaisu rētas, mūžīgo sniegu klātās neticami asās kalnu smailes — tā bija skumja, ledū kalta pasaule, kas stiepās vēl aiz apvāršņa — nedzīva, saplaisājusi un neviesmīlīga. Mēs ieraudzījām Mazā Cilvēkbērna spēcīgo celi, kas spīdēja kā lakots un nokārās virs bezdibeņa, un viņa melno roku, kas, stingri ieķērusies, turējās pie kaut kā mums neredzama, pie nekā.

Atklāti sakot, šajā brīdī es vairs nespēju ticēt savām acīm un novērsos, lai pārbaudītu, vai ierakstu aparatūra darbojas. Tā bija kārtībā. Arī Vanderhūze izskatījās norūpējies, bet Maija neticīgi mirkšķināja acis un grozīja kaklu, it kā apkakle būtu par šauru. Vienīgi Komovs bija nesatricināmi mierīgs; viņš sēdēja, atbalstījies ar elkoņiem pret paneli un atspiedis zodu uz sakrustotajiem pirkstiem.

Bet AAazais jau krita. Akmeņainais tuksnesis, viegli griezdamies ap neredzamu asi, strauji tuvojās; bija acīm redzams, ka ass gāja caur melno plaisu, kas sašķēla ar klintsbluķiem pieblīvēto brūno lauku. Plaisa tuvojoties palielinājās, kļuva platāka, saules apspīdētā mala šķita gluda un pavisam stāva, bet dziļāk valdīja pilnīga tumsa, tāpēc plaisas dibens nebija saskatāms. Mazais strauji iekrita šajā tumsā, attēls izzuda, un Maija, pastiepusi roku, ieslēdza pastiprinātāju, bet arī tagad nekas nebija redzams, ekrānā viļņoja vienīgi nenoteiktas pelēkas svītras. Pēc brīža atskanēja griezīgs kliedziens un kustība ekrānā norima. «Mazais nositās!» es ar šausmām nodomāju. Maija no visa spēka ieķērās man rokā.

Ekrānā vīdēja miglaini, nekustīgi plankumi pelēkā un melnā krāsā un atskanēja dīvaini trokšņi — kā guldzieni, kā klusas dzērvju klaigas, kā šņācieni. Parādījās pazīstamā melnā roka ar izplestajiem pirkstiem un atkal nozuda. Neskaidrie plankumi cits aiz cita peldēja ekrānā, klaigas un guldzieni te pastiprinājās, te pieklusa, iedegās un nodzisa oranža uguntiņa, pēc tam vēl viena un vēl… Kaut kas īsi iekaucās, un šī skaņa daudzkārt atbalsojās.

— Iedarbiniet infrapastiprinātāju! — Komovs izgrūda caur zobiem. Maija satvēra pastiprinātāja smalkregulatoru un pagrieza to līdz galam. Ekrāns acumirklī kļuva gaišāks, taču es, tāpat kā iepriekš, neko nesapratu.

Visu telpu piepildīja fosforescējoša migla. Tiesa gan, tā nebija parasta migla, tajā varēja jaust noteiktu struktūru — it kā dzīvnieku audu šķērsgriezumu nepareizi fokusētā mikroskopā —, un šajā struktūrmiglā vietām vīdēja gaišāku punktu sablīvējumi un tumšu, pulsējošu graudiņu kopojumi. Tas viss it kā karājās gaisā, reizēm negaidot nozuda pavisam un atkal parādījās, bet Mazais Cilvēkbērns gāja caur šo miglu, it kā tur patiešām nekā nebūtu; viņš gāja, izstiepis uz priekšu spīdošās rokas ar izplestajiem pirkstiem, bet visapkārt kaut kas guldzēja, sēca, burbuļoja, skaņi tikšķēja.