Mazais cilvēkbērns

—        Gribu sadalīties uz pusēm. Tagad esmu viens, bet gribu, lai būtu divi.

—        Nu, draudziņ, — es noplātīju rokas, — tur nemaz nav ko gribēt. Tas nav iespējams.

—   Bet ja būtu iespējams? Vai tas ir labi vai slikti?

—        Protams, slikti. Es ne visai labi saprotu, ko tu gribi teikt… Var pārrauties uz pusēm. Tas ir pavisam slikti. Var saslimt ar kaiti, ko sauc par personības sašķelšanos. Arī tas ir slikti, bet tā vaina ir labojama.

—   Vai tas ir sāpīgi? — Mazais gribēja zināt.

Mēs uzkāpām uz apmales. Toms jau lumpačoja pretī, ripinādams bumbu un priecīgi mirkšķinādams signāluguntiņas.

—   Nedomā vairs par to. Tu arī tāds nesadalīts esi labs diezgan.

—   Nē, neesmu vis, — Mazais iebilda, bet pa to laiku Toms jau bija atgāzelējies pie mums, un sākās priecīgas spēles.

Mazais bēra jautājumus kā krusu. Es nepaguvu uz tiem atbildēt. Toms nepaguva izpildīt manas komandas. Bumba nepaspēja pieskarties pie zemes, tikai Mazais paguva visu.

No malas tas laikam izskatījās visai jauki. Mums patiešām arī bija priecīgs noskaņojums, galu galā pat Maija atplauka. Mēs droši vien izskatījāmies pēc palaidnīgiem pusaudžiem, kuri aizbēguši no stundām un aizskrējuši okeāna krastā. Sākumā vēl bija neveiklības sajūta, apziņa, ka mēs nevis izklaidējamies, bet strādājam, ka ikviena mūsu kustība tiek novērota, ka starp mums un Mazo Alaugli ir kaut kas līdz galam nepateikts, bet vēlāk viss aizmirsās. Palika vienīgi bumba, kas lido tev tieši sejā, un prieks par veiksmīgu sitienu un dusmas par neveiklo Tomu, un džinkstoņa ausīs, ko rada pārgalvīgie uzmudinājuma saucieni, un Mazā Cilvēkbērna asie, aprautie smiekli — pirmo reizi mēs dzirdējām viņa gluži bērnišķīgos, aizrautīgos smieklus… Tā bija dīvaina spēle. Mazais izgudroja noteikumus spēles gaitā. Izrādījās, ka viņš ir ārkārtīgi izturīgs un azartisks — un nepalaida garām nevienu izdevību, nenodemonstrējis mums savas fiziskās priekšrocības. Viņš piespieda mūs sacensties, un iznāca it kā pats no sevis, ka viņš sāka spēlēt viens pret mums trim, un mēs visu laiku zaudējām. Sākumā viņš uzvarēja, tāpēc ka mēs viegli padevāmies. Pēc tam — tāpēc ka mēs nesapratām viņa spēles noteikumus. Vēlāk mēs tos sapratām, bet spēlē kažoks traucēja kā mani, tā Maiju. Tad zaudējumos sākām vainot Tomu, uzskatot, ka viņš ir pārāk neveikls, un padzinām viņu no laukuma. Maija iedegās un sāka spēlēt no sirds, arī es darīju, ko varēju, taču zaudējām punktu pēc punkta. Mēs bijām bezspēcīgi pret šo zibenīgo velnēnu, kurš pārtvēra jebkuru bumbu, viņš pats sita Joti spēcīgi un precīzi, sašutis kliedza, ja bumbu paturējām ilgāk par sekundi, un pavisam izsita mūs no sliedēm ar saviem fantomiem vai nelāgu paradumu pēkšņi nozust un tikpat acumirklīgi parādīties pavisam citā vietā. Mes, protams, nepadevāmies, svīdām un kūpējām dzestrajā gaisa, mums trūka elpas, mēs kliedzām cits uz citu, bet cīnījāmies līdz pēdējam. Un pēkšņi vienā mirklī viss beidzās.

mazais apstājās, ar skatienu pavadīja bumbu un apsēdas smiltīs.

—   Tas bija labi, — viņš teica. — Nemaz nezināju, ka var būt tik labi.

—   Kas ir, Mazais? — es aizelsies kliedzu. — Vai piekusi?

—   Nē. Atcerējos. Nevaru aizmirst. Nepalīdz. Nekāds prieks un patika nepalīdz. Nekad nesauc vairs mani spēlēt. Man jau bija slikti, bet tagad ir vēl sliktāk. Pasaki viņam, lai viņš domā ātrāk. Es pārraušos uz pusēm, ja viņš ātri neizdomās. Man iekšā viss sāp. Gribu pārrauties, bet baidos. Tāpēc nevaru. Ja sāpēs ļoti stipri, es vairs nebaidīšos. Lai viņš domā ātri.

—   Mazais, nu kāpēc tu tā! — es satraukts teicu. Ne visai labi sapratu, kas ar viņu notiek, taču redzēju, ka viņam tiešām ir slikti. — Met to visu ārā no galvas! Tu gluži vienkārši neesi pieradis pie cilvēkiem. Mums jāsatiekas biežāk, vairāk jāspēlē …

—   Nē! — Mazais iesaucās, pielēkdams kājās. — Es vairs nenākšu.

—   Bet kāpēc ne? Bija taču labi! Un būs vēl labāk! Ir arī citas spēles … Ar stīpu, ar spārniem!

Viņš pagriezās un lēni gāja prom.

—   Ir šaha spēle! — es steidzīgi runāju viņam aiz muguras. — Vai tu zini, kas ir šahs? Tā ir dižākā spēle!

Mazais apstajās. Iedvesmas pārņemts, es ātri skaidroju, kas ir šahs — parastais, trīsdaļīgais, n-daļīgais šahs… Viņš stāvēja un klausījās, skatīdamies sāņus. Beidzis par šahu, es sāku par pokari. Drudžaini pieminēju visas spēles, kādas vien zināju.

—   Jā, — Mazais teica. — Es atnākšu vēl.

Un pagriezies viņš devās prom uz purvu. Kādu bridi klusēdami noskatījāmies gājējam pakaļ, tad Alaija, iesaukusies: — AAazais! — metās skriet un, panākusi viņu, soļoja viņam blakus. Paņēmu abus kažokus — savējo un Maijas — un lēnām sekoju viņiem. Mani bija pārņēmusi nepatīkama jutoņa, pats nesapratu, no kurienes un kāpēc tā radusies. Viss it kā bija nokārtojies, jo Mazais apsolīja atgriezties, tātad viņš tomēr ir mums pieķēries, tātad viņam tagad vienam ir daudz sliktāk nekā kopā ar mums… «Pieradīs,» es noteicu pie sevis. «Nekas, gan pieradīs …» Redzēju, ka Maija ir apstājusies, bet Mazais iet tālāk. Meitene pagriezās un, apņēmusi ar rokām plecus, skrēja man pretī. Pasniedzu viņai kažoku, vaicādams: