Mazais cilvēkbērns

un piestiprinājām pie pieres platas plastikāta stīpas ar «trešo aci»; tas ir portatīvs, vienam izlūkam domāts teleraidītājs, un ar to iespējams nepārtraukti raidīt vizuālo un akustisko informāciju — visu, ko redz un dzird pats izlūks. «Trešā acs» ir vienkārša, bet asprātīga ierīce, kura pavisam nesen tika ieslēgta ER aparatūras komplektā. Vajadzēja mazliet papūlēties, kamēr pielāgojām stīpas, lai tās nespiestu deniņus un nekristu uz deguna un lai objektīvu neekranizētu kapuce. Kamēr darbojāmies arsenālā, visādi jokoju un mēģināju izprovocēt Maiju, lai viņa mani ķircinātu un pavilktu uz zoba, vispār laidu vaļā uz nebēdu, lai meiteni kaut mazliet uzpurinātu. Bet viss velti — Maija bija drūma, kā bijusi, un klusēja vai atbildēja ar «jā» vai «nē». Tā ar viņu šad tad notiek, viņai uznāk grūtsirdības lēkmes, un tādās reizēs meiteni labāk likt mierā. Taču man bija aizdomas, ka šoreiz Maija ir nevis grūtsirdīga, bet saskaitusies un dusmojas tieši uz mani; nez kāpēc jutos viņas priekšā vainīgs un nemaz nezināju, ko darīt.

Vēlāk meitene aizgāja uz savu kajīti sameklēt bumbu, bet es izlaidu Tomu no angāra un aizsūtīju uz nosēšanās joslu. Saule jau bija pacēlusies debesīs, sals mazinājies, tomēr vēl arvien bija ļoti auksts. Deguns man acumirklī sasala. No okeāna puses vilka neliels, toties stindzinošs vējš. Mazais nekur nebija manāms.

Mazliet patrenkāju Tomu pa nosēšanās joslu, lai viņš iesildītos. Tāda uzmanība Tomam glaimoja, un viņš uzticīgi lūdza jaunas pavēles. Pie mums pienāca Maija ar bumbu, un, lai nenosaltu, mēs minūtes piecas dauzījām to, atklāti sakot, spēlējām ar patiku. Cerēju, ka Maija, kā parasti, iedegsies un spēle viņu aizraus, bet velti. Tas ilgāk vairs nebija izturams, tāpēc es noprasīju tieši, kas noticis. Viņa novietoja bumbu uz apmales, pati apsēdās uz tās, savilka kažoku un savaikstīja bēdīgu seju.

—   Kas tev noticis? — es atkārtoju.

Maija pavērās manī un atkal novērsās.

—   Varbūt tu tomēr atbildēsi? — jautāju, paceldams balsi.

—   Neliels vējiņš, — Maija teica, izklaidīgi lūkodamās

debesīs.

—   Kas?! — es iesaucos. — Kāds vējiņš?

Viņa pabungoja ar pirkstu sev pa pieri līdzās «trešās acs» objektīvam un sacīja:

—   Muļ-ver-ķi-ver, mū-ver-su-ver sa-ver-ru-ver-nu-ver no-ver-klau-ver-sās-vcr.

—    Pa-ver-ti-ver muļ-ver-ķe-ver, — es atcirtu, — tur-ver ta-ver-ču-ver trans-ver-la-ver-tors-ver…

—   Kas tiesa, tas tiesa, — Maija atsaucās. — Tāpēc jau es tev saku: re, kāds vējiņš.

—   Jā, vējiņš, kā jau vējiņš.

Brītiņu pastāvēju, juzdamies velnišķīgi neveikli un pūlēdamies atrast kādu neitrālu sarunas tematu, bet neko citu, izņemot to pašu vējiņu, nevarēju sadomāt. Tad es iedomājos, ka vajadzētu mazliet pastaigāties. Vēl ne reizi nebiju klaiņojis pa apkārtni — atrodos šeit gandrīz nedēļu, bet uz šīs zemes vēl nemaz lāgā neesmu stāvējis, vienīgi ekrānā redzējis. Turklāt mums bija cerība kaut kur brikšņos sastapt mazo Maugli, it sevišķi, ja viņš pats vēlēsies satikties ar mums, un tas būtu ne tikai patīkami, bet arī derīgi — varētu iesaistīt viņu sarunā viņam ierastos apstākļos. Sos apsvērumus izklāstīju Maijai. Viņa klusēdama piecēlās un devās uz purva pusi, bet es, paslēpis degunu kažoka apkaklē un sabāzis rokas dziļāk kabatās, vilkos viņai pakaļ. Toms, paguris aiz iztapības, gribēja sekot man pa pēdām, taču es pavēlēju palikt uz vietas un gaidit tālākus norādījumus.

Purvā iekšā mēs, protams, nelīdām, bet gājām tam apkārt, spraukdamies cauri krūmu biezoknim. Augu valsts šeit bija gaužām nožēlojama — bālgana, sausnēja, apvītušas zilganas lapiņas ar metālisku spīdumu, trausli, mezglaini zariņi, oranža, plankumaina miza. Reti kāds krūms bija manā augumā, tā ka Vanderhūze ar savu vaigubārdu diez vai riskētu šeit līst. Zem kājām elastīgi šūpojās biezs kritušo lapu slānis, sajaukts ar smiltīm. Ēnā dzirkstīja sarma, šī trūcīgā augu valsts gribot negribot izraisīja zināmu cieņu. Te nebija nemaz tik viegli: naktī temperatūra noslīdēja līdz mīnus divdesmit grādiem, dienā reti kad pacēlās virs nulles, bet zem saknēm — sāļa tīras smilts augsne. Nedomāju gan, ka no mūsu — Zemes — augiem kāds spētu piemēroties šejienes bēdīgajiem apstākļiem. Tāpēc bija grūti iedomāties, ka šajā apsarmojušajā biezoknī kaut kur klaiņo kails Cilvēkbērns, staigādams basām kājām pa sasalušajām smiltīm.