Mazais cilvēkbērns

arī būfu, pēc lieluma tās nav salīdzināmas ar Cilvēkbērnu. Tieši tāpēc Mazais pašas šīs būtnes un to parādīšanos uztver kā stihiju, kā daļu no dabas, kas ir ap viņu kopš zīdaiņa vecuma. («Kad es jautāju viņam par antēnām, Mazais diezgan vienaldzīgi paziņoja: tās viņš redz pirmo reizi, bet viņš katru dienu kaut ko redz pirmo reizi. Vārdus tamlīdzīgu parādību apzīmēšanai mēs taču nevarējām atrast.») Viņš, Komovs, personiski sliecas domāt, ka aborigēni ir kādi milzīgi superorganismi, kas stāv ārkārtīgi tālu kā no humanoīdiem, tā arī no tādām nehumanoīdām struktūrām, ar kurām cilvēks sastapies agrāk. Pagaidām mēs par tiem zinām ārkārtīgi maz. Mēs esam redzējuši virs apvāršņa baismīgas ierīces (vai veidojumus?), kuru parādīšanās un nozušana acīm redzami saistīta ar Mazā apciemojumiem. Mēs esam dzirdējuši ne ar ko nesalīdzināmas skaņas, kuras atveidoja Mazais, aprakstīdams savas «mājas». Mēs esam sapratuši, ka, spriežot pēc tā, par ko aborigēni pratuši pārvērst parastu cilvēka mazuli, viņiem ir ārkārtīgi augsts teorētisko un praktisko zināšanu līmenis. Un tas arī ir viss. Pagaidām mums pat jautājumu nav daudz, kaut gan šie nedaudzie jautājumi, protams, ir būtiski. Kāpēc aborigēni izglābuši Cilvēkbērnu un gādā par viņu, kāpēc tie vispār sākuši interesēties par viņu, kāda tiem daļa par Cilvēkbērnu? Kā viņi palīst cilvēkus — vai pazīst labi, orientējas cilvēku psiholoģijas un socioloģijas pamatos? Kāpēc viņi, par spīti visam, tomēr izvairās no sakariem ar cilvēkiem? Kā apvienot nepārprotami augstu zināšanu līmeni ar pilnīgu jebkādas saprātīgas rīcības pazīmju trūkumu? Vai varbūt tagadējais nožēlojamais planētas stāvoklis ir tieši šādas nesaprātīgas rīcības sekas? Varbūt šāds stāvoklis šķiet nožēlojams vienīgi no mūsu viedokļa? Patiesību sakot, tie arī ir visi galvenie jautājumi. Viņam, Komovam, šajā sakarībā ir savi apsvērumi, taču viņš domā, ka pagaidām vēl nav pienācis laiks tos izpaust.

Skaidrs, ka mūsu atklājums ir ārkārtīgi svarīgs, tas noteikti jāizmanto, bet to var izdarīt vienīgi ar Mazā starpniecību. Drīz tiks atsūtīti mentoskopi un cita spectehnika. Izmantot to pilnībā varēsim vienīgi tad, ja Mazais mums uzticēsies, turklāt izjutīs pietiekami stipru vajadzību pēc mums.

— Esmu nolēmis šodien nestāties kontaktos ar viņu, — Komovs pavēstīja, atstumdams tukšo glāzi. — Šodien ir jūsu kārta. Stas, parādiet viņam savu Tomu. Maija, spēlējiet ar viņu bumbu un paviciniet glaideri. Draugi, nekautrējieties no viņa, esiet jautrāki, vienkāršāki! Iedomājieties, ka viņš ir jūsu jaunākais brālītis — brīnumbērns… Jakov, jums būs jāpadežurē. Galu galā jūs pals šīs dežūras noteicāt… Ja Mazais nokļūst arī pie jums, saņemieties un atļaujiet viņam paraustīt sevi aiz vaigubārdas — viņš par to ļoti interesējas. Bet es kā zirneklis noslēpšos, visu novērošu un reģistrēšu. Tāpēc lūdzu, jaunieši, apgādājieties ar «trešo aci». Ja Mazais jautās par mani, sakiet, ka es domāju. Dziediet viņam dziesmas, parādiet kino… Iepazīstiniet viņu ar skaitļotāju, Stas, paskaidrojiet, kā tas darbojas, mēģiniet ar viņu sacensties skaitļošanā. Domāju, ka te jūs gaida ne mazums pārsteigumu … Un lai viņš vairāk jautā, pēc iespējas vairāk jautā. Jo vairāk, jo labāk … Bet tagad, draugi, pie darba!

Viņš pielēca kājās un steidzīgi aizskrēja. Mēs saskatījāmies.

—   Vai jautājumi ir, kibertehniķi? — Maija vaicāja. Tonis bija vēss, balsī nejuta sirsnības. Pa visu rītu tie bija viņas pirmie vārdi. Viņa šodien pat nebija sasveicinājusies ar mani.

—   Nē, kvartīrmeistar, jautājumu nav. Redzu jūs, bet nedzirdu.

—   Tas viss, protams, ir labi, — Vanderhūze domīgi teica. — Man nav žēl vaigubārdas. Bet!

—   Patiešām, — Maija pieceldamās sacīja. — Bet.

—   Es gribu teikt, ka vakarvakarā pienāca radiogramma no Gorbovska, — Vanderhūze turpināja. — Viņš ļoti delikāti, bet pilnīgi nepārprotami lūdza Komovu neforsēt kontaktus un atkal lika manīt, ka labprāt vēlētos mums piebiedroties.

—   Un ko Komovs? — es gribēju zināt.

Vanderhūze atmeta galvu un, glaudīdams vaigubārdu

vienā pusē, paskatījās uz mani no augšas.

—   Komovs par to izteicās necienīgi. Mutiski, protams. Atbildēja, ka pateicas par padomu.

—   Un tālāk? — es vaicāju. Man ļoti gribējās paskatīties uz Gorbovski. Es viņu lāgā nebiju redzējis.

—   Tas ir viss, — Vanderhūze atteica pieceldamies.

Mēs ar Maiju devāmies uz arsenālu. Tur sameklējām