Mazais cilvēkbērns

Un starp šiem vaidiem bez mitas skanēja izmisīgas bērna raudas. Pēc brīža sieviete apklusa, un vēlāk vairs nedzirdēja arī bērna balsi. Es atguvu elpu un jutu, ka rokas man savilktas dūrēs un nagi iespiedušies dziļi plaukstās. Žokļi no sasprindzinājuma bija kļuvuši nejūtīgi.

—   Tā bija ilgi, — Mazais svinīgi paziņoja. — Kliegdams es noguru. Aizmigu. Kad pamodos, bija tumšs kā agrāk. Man bija auksti. Es gribēju ēst. Tik stipri gribēju ēst un vēlējos siltumu, ka tā arī notika.

No iekšējo sakaru tīkla šļācās ārā vesela pilnīgi nepazīstamu, agrāk nedzirdētu skaņu kaskāde. Vienmērīgi pieaugoša dunoņa, bieži klakšķi, kaut kāda dūkoņa, līdzīga atbalsij; dobja dudiriāšana ārkārtīgi zemā, tomēr cilvēka ausij vēl uztveramā tonī, nesaprotama murdoņa; pīksti, čirkstoņa, čīkstoņa, metāliski triecieni, spraksti, krakšķi… šo skaņu jūklis plūda vairākas minūtes. Tad viss uzreiz apklusa un Mazais, nedaudz aizelsies, teica:

—   Nē. Tā nevarēšu izstāstīt. Tā man būs jāstāsta tik ilgi, cik ilgi dzīvoju. Ko darīt?

— _Un tevi pabaroja? Un sasildīja? — Komovs vaicāja nosvērtā, mierīgā balsī.

—   Bijtā, kā man gribējās. Un no tā laika vienmēr bija ta, kā man gribējās. Kamēr neatlidoja pirmais kuģis.

—        Un kas bija šis te? — Komovs jautāja un, manuprāt, ļoti veiksmīgi imitēja skaņu jūkli, kuru tikko dzirdējām.

Klusums. Beidzot Mazais ierunājās:

—        A-ā, saprotu. Tu nepavisam nemāki, bet es tevi sapratu. Tomēr nevaru atbildēt. Tev pašam arī nav vārdu, lai to nosauktu. Un tu tomēr zini vairāk vārdu nekā es. Dod man vārdus. Tu man devi daudz vērtīgu vārdu, bet tie nav īstie.

Klusums. Tad Komovs atkal jautājas

—   Kādā krāsā tas bija?

—        Nekādā. Krāsa ir, kad skatās ar acīm. Tur nedrīkst skatīties ar acīm.

—   Kur tas ir — tur?

—   Pie manis. Dziļi. Zemē.

—   Un kā tur ir, ja aptausta?

—        Brīnišķīgi. Ļoti patīkami. C-češīras kaķis! Man tur ir vislabāk. Tā bija, kamēr atnāca cilvēki.

—   Tu tur guli? — Komovs jautāja.

—        Es tur daru visu. Guļu, ēdu, domāju. Bet spēlējos šeit, tāpēc ka man patīk skatīties ar acīm. Tur ir šauri, nevar spēlēties. Tā kā ūdenī, tikai vēl šaurāk.

—   Bet ūdenī jau nevar elpot, — Komovs iebilda.

—   Kāpēc nevar? Var. Arī spēlēties var. Tikai šauri.

Klusums. Pēc brīža Mazais apvaicājās:

—   Tagad tu uzzināji visu pat mani?

—        Nē. Neko es par tevi neuzzināju. Tu pats redzi, ka mums trūkst kopēju vārdu. Varbūt tev pašam ir savi vārdi?

—        Vārdi… — Mazais lēni atkārtoja. — Tas ir, kad kustas mute un pēc tam dzird ar ausīm. Nē, tā ir tikai cilvēkiem. Es zināju, ka ir vārdi, tāpēc ka atceros. Bimbom pa bramburārn. Kas tas ir? Es nezinu. Bet tagad zinu, kāpēc vajag daudz vārdu. Agrāk nezināju. Bija patīkami runāt. Spēle.

—        Tagad tu zini, ko nozīmē vārds «okeāns», — Komovs teica, — bet okeānu tu esi redzējis arī agrāk. Kā tu to nosauci?

Klusums.

—   Es klausos, — Komovs atgādināja.

—        Ko tu klausies? Kāpēc? Es nosaucu. To nevar sadzirdēt. Tas ir iekšā.

—        Varbūt tu vari to parādīt? — Komovs turpināja. — Tev ir akmeņi, klūgas …

—    Akmeņi un klūgas nav tādēļ, lai parādītu, — Mazais pavēstīja, kā man šķita, dusmīgā balsī. — Akmeņi un klūgas ir tadeļ, lai domātu. Ja ir grūts jautājums, ņem akmeņus un klūgas. Ja nezini, kāds jautajums, tad ņem lapas. Tur ir daudz visādu lietu. Ūdens, ledus — tas labi kūst, tāpēc… — Mazais apklusa. — Nav vārdu, — viņš paziņoja. — Daudz visādu lietu. Mati… un daudz tāda, kam nav vārda. Bet tas ir tur — pie manis.

Atskanēja smaga, gari stiepta nopūta. Tas laikam bija Vanderhūze. Pēkšņi Maija prasīja:

—   Ko nozīmē tas, ka tu kustini seju?

—   Mam-ina… — Mazais atteica maigi, ņaudoši.

—   Seja, rokas, augums, — viņš turpināja Maijas balsī,

—  tās visas ir lietas, par kurām jādomā. Tādu lietu daudz, ilgi jārunā, visas nevar nosaukt.

Klusums. To partrauca Mazais, jautādams:

—   Ko darīt? Vai izdomāji?

—    izdomāju, — Komovs paziņoja. — Tu ņemsi mani līdzi pie sevis. Es apskatīšos un uzreiz daudz ko uzzināšu. Varbūt pal visu.

—    Es par to domāju. Zinu, ka tu gribi pie manis. Es arī gribu, bet nevaru. Tas ir jautājums! Kad es gribu, varu visu. Bet par cilvēkiem — ne. Es negribu, ka viņi ir, tomēr viņi ir. Es gribu, ka tu atnāc pie manis, bet nevaru. Cilvēki ir nelaime.

—    Saprotu, — Komovs piekrita. — Tad es ņemšu tevi pie sevis. Vai gribi?

—   Kur?

—    Pie sevis. Tur, no kurienes atnācu. Uz Zemi, tur dzīvo visi cilvēki. Tur es arī varu uzzināt par tevi visu, turklāt diezgan ātri.

—   Bet tas ir tālu. Vai varbūt es tevi nesapratu?

—    Jā, tas ir ļoti tālu, — Komovs apstiprināja. — Bet mans kuģis …