Mazais cilvēkbērns

—   Veselas astoņas, — Maija vēstīja. — Tikai nupat nozuda, bet visu laiku rēgojās gar kalnu grēdu … turklāt krāsainas — dzeltenas, za]as… Es dažas nofotografēju.

—   Prātīgi darīts, — Komovs uzslavēja. — Tagad, Maija, lieciet aiz auss, ka nākamajā tikšanās reizē noteikti jāpiedalās jums . . . Jakov, savāciet reģistrogrammas, iesim manā kajītē. Bet jūs, Stas… — Viņš piecēlās un devās uz kaktu, kur bija uzstādīts videofonogrāfu bloks. — Te jums, Stas, kasete, steidzīgi nosūtiet visu pa impulsiem tieši uz Centru. Es paņemu kopiju — vajadzēs paanalizēt. Kaut kur te bija projektors. Ā, redz, kur tas ir. Šķiet, mūsu rīcībā ir vēl trīs četras stundas, pēc tam viņš atkal būs klāt… Jā, Stas, pie viena apskatiet arī radiogrammas. Ja ir kas ievērības cienīgs… Tikai no Centra, no bāzes vai personiski no Gorbovska vai no Mboga.

—   Jūs man sacījāt, ka jums vēl jāparunā ar Mihailu Alberloviču, — es teicu pieceldamies.

—   Jā, pareizi! — Komova sejas izteiksme pārvērtās, kļuva tāda kā vainīga. — Zināt, Stas, tas nav gluži likumīgi … Esiet tik laipns — nosūtiet ierakstu uzreiz pa diviem kanāliem — ne tikai uz Centru, bet arī uz bāzi, personiski un konfidenciāli Sidorovam. Uz manu atbildību.

—   Varu arī uz savu atbildību, — es noburkšķēju jau aiz durvīm.

Ienācis kajītē, ieliku kaseti automātā, ieslēdzu pārraidi un izskatīju radiogrammas. Šoreiz to nebija daudz —■ tikai trīs; kā redzams, Centrs pieņēmis kādu lēmumu. Viena radiogramma bija no Informācijas dienesta un sastāvēja no skaitļiem, grieķu burtiem un zīmēm, kuras biju redzējis, vienīgi regulēdams iespiedaparatūru. Otra radiogramma nāca no Centra: Bāders joprojām uzstājīgi pieprasīja, lai mēs izteiktu savas domas par citām iespējamām aborigēnu apdzīvotām zonām, par gaidāmo kontaktu paredzamajiem variantiem pēc Bilova klasifikācijas un tamlīdzīgi. Trešo radiogrammu bija atsūtījis Sidorovs no bāzes: viņš oficiāli pieprasīja, lai Komovs paziņo, kādā kārtībā pasūtitās ierīces jānogādā kontakta zonā. Es pagudroju, palauzīju galvu un nospriedu, ka pirmā radiogramma Komovam var ievajadzēties; trešo nevar nenodot, citādi būs kauns no Mihaila Albertoviča, bet Bādera pieprasījums pagaidām lai paguļ. Kādas nu te vēl var but mūsu domas!

Pēc pusstundas atskanēja translējošā automāta signāls, ka pārraide beigusies. Izņēmu kaseti, paķēru divas kartītes ar radiogrammām un devos pie Komova. Kad iegāju, Komovs un Vanderhūze sēdēja pie projektora. Ekrānā uz priekšu un atpakaļ zibenīgi šaudījās Mazais Cilvēkbērns, bija redzama Komova un manējā saspringtā fizionomija. Vanderhūze sēdēja, saliecies uz ekrāna pusi, atbalstījis elkoņus uz galda un saņēmis vaigubārdu saujās.

—   …strauji paaugstinās temperatūra, — viņš bubināja. — Sakāpj līdz četrdesmit trim grādiem.,. Tagad pievērsiet uzmanību encefalogrammai, Genadij… Redz, kur atkal parādās Petersa vilnis …

Viņu priekšā uz galda bija izklāti mūsu diagnostera reģistrogrammu ruļļi, daudz šo papīru mētājās uz grīdas un guļvietā.

—   Ahā.., — Komovs domīgi noteica, vilkdams ar pirkstu pa reģistrogrammu. — Ahā … Acumirkli, bet kas mums šeit bija? — Viņš apstādināja projektoru, pagriezās, lai paņemtu kadu no ruļļiem, un pamanīja mani. — Jā, kas ir? — Jautājums tika izteikts neapmierinātā balsī.

Noliku viņa priekšā radiogrammas.

—       Kas tas ir? — viņš nepacietīgi prasīja. — Ā-ā … — Parlaidis skatienu Informācijas dienesta radiogrammai, viņš nosmīnēja un pameta to sāņus. — Tas nav tas. Jā, bet kā lai viņi to zina … — Pēc tam izlasīja Sidorova radiogrammu un pacēla acis uz mani. — Jūs viņam aizsūtījāt? …

—   Jā.

—        Labi, paldies. Sastadiet mana varda radiogrammu, ka ierīces pagaidām nav vajadzīgas. Līdz jaunam pieprasījumam.

—   Labi, — es atbildēju un izgāju no kajītes.

Sastādīju un nosūtīju radiogrammu uz bāzi, tad nolēmu paskatīties, kā klājas Maijai. Meitene sadrūmusi centīgi grozīja smalkregulatoru. Cik sapratu, viņa trenējās, lai notēmētu lielgabalus uz tālu izvietotiem, izkliedētiem mērķiem.

—       Tas ir bezcerīgi, — Maija pavēstīja, pamanījusi mani. — Ja tie visi vienā laikā mums uzbliež, tad ir vakars. Mēs gluži vienkārši nepagūstam neko.

—        Pirmkārt, jāpalielina tēmējuma leņķis, — es teicu pieiedams. — Efektivitāte, protams, līdz ar to samazinās trīs četras reizes, bet tādējādi var aptvert ceturtdaļhorizonta, attālumi šeit ir nelieli… Otrkārt, vai tu tiešām tici, ka viņi var mums uzbliezt?

—   Bet tu?

—   Neizskatās gan …

—   Ja neizskatās, tad kāpēc es te sēžu?

Nometos uz grīdas blakus viņas krēslam.

—        Atklāti sakot, nezinu. Novērojumi mums taču jāizdara tik un tā. Ja jau planēta izrādījusies bioloģiski aktīva, mums jārīkojas pēc instrukcijas. Sargizlūku aizliegts izlaist… — es teicu.

Kādu laiku valdīja klusums.

—   Vai tev viņa nav žēl? — Maija pēkšņi jautāja.

—       N-nezinu … Kāpēc žēl? Man liekas — tas ir drausmīgi. Bet žēlot… Kāpēc man viņš būtu jāžēlo? Viņš ir spirgts, kustīgs … nemaz nav nožēlojams.