Mazais cilvēkbērns

—   Es daudz domāju. Ilgi nesapratu. Pēc tam sapratu.

—   Kad saprati? Vai sen?

—       Nē, nesen. Kad tu aizgāji no ezera, es noķēru zivi. Ļoti brīnījos. Viņa nez kāpēc nomira. Sāku domāt un sapratu, ka jūs noteikti aiziesiet, ja jums pateiks.

Komovs kodīja apakšlūpu.

—        Okeāna krastā es aizmigu, — viņš pēkšņi teica. — Kad pamodos, ieraudzīju sev līdzās mitrajās smiltīs cilvēka pēdu nospiedumus. Es padomāju un sapratu: kamēr gulēju, man garām pagājis cilvēks. Kā es to uzzināju? Es taču neredzēju pašu cilvēku, pamanīju tikai viņa pēdas. Es padomāju: agrāk pēdu nebija, tagad tās ir, tātad pēdas parādījušās tajā laikā, kamēr gulēju. Tās ir cilvēka pēdas, nevis viļņu pēdas vai nospiedums, ko atstājis akmens, kas noripojis lejā no kalna. Tātad man garām pagājis cilvēks. Kamēr es gulēju, man garām pagājis cilvēks. Tā domājam mēs — cilvēki. Bet kā domā tu? Piemēram, ir atlidojuši cilvēki. Tu par viņiem neko nezini. Taču tu padomāji un uzzināji, ka viņi noteikti aizlidos uz visiem laikiem, ja tu ar viņiem parunāsi. Kā tu domāji?

Mazais klusēja ilgi — minūtes trīs. Viņa sejā un uz krūtīm atkal sākās muskuļu deja. Naskie pirksti stumdīja un pārcilāja lapas. Pēc tam viņš atgrūda tās ar kāju un skaļā, sulīgā baritonā sacīja:

—   Tas ir jautājums. Bim-bom pa bramburām!

Vanderhūze savā stūrī tramīgi ieklepojās, un Mazais

tūlīt paskatījās uz viņu.

—   Fenomenāli! — viņš iesaucās tajā pašā baritonā. — Es vienmēr gribēju zināt: kāpēc uz vaigiem ir gari mati?

Iestājās klusums. Un pēkšņi es ieraudzīju, ka rubīna spuldzīte nodzisusi, bet iedegas smaragdzaļā.

—   Atbildiet viņam, Jakov, — Komovs mierīgi teica.

—   Hm… — Vanderhūze pietvīcis norūca. — Kā lai  tev pasaka, manu zēn… — Viņš mehāniski bužināja vaigubārdu. — Tas ir skaisti, man patīk … Kā tev šķiet, vai tas ir saprotams paskaidrojums?

—   Skaisti … patīk … — Mazais atkārtoja un pēkšņi maigā balsī izrunāja: — Zvārgulītis! Nē, tu nepaskaidroji. Bet tā mēdz būt. Kāpēc tikai uz vaigiem? Kāpēc nav uz deguna?

—   Uz deguna nav skaisti, — Vanderhūze pamācoši teica. — Un ēdot var iekļūt mutē …

—   Pareizi, — Mazais piekrita. — Bet, ja ir uz vaigiem, tad aizķeras, kad iet caur krūmiem. Man vienmēr krūmos mati aizķeras, kaut arī tie ir augšā, uz galvas.

—   Hm… — Vanderhūze atkal novilka. — Vai zini, es reti eju caur krūmiem.

—   Neej caur krūmiem, — Mazais ieteica. — Tev sāpēs. Circenītis aizkrāsnē!

Vanderhūze neattapa, ko atbildēt, taču, pēc visa spriežot, viņš bija apmierināts. Indikatorā dega smaragdzaļā uguntiņa. Mazais, kā redzams, bija aizmirsis savas rūpes, un mūsu brašais kapteinis, kas ļoti mīlēja bērnus, tagad noteikti jutās aizkustināts. Turķlāt viņam acīmredzot glaimoja, ka vaigubārdai, ko līdz šim citi uzskatīja vienīgi par vairāk vai mazāk banālu asprātību objektu, bija tik svarīga nozīme sakaru nodibināšanā ar citu planētu iedzīvotājiem.

Un tad bija pienākusi mana kārta. Mazais negaidot paskatījās man acīs un izgrūda:

—   Bet tu?

—   Ko — es? — apjucis jautāju, tāpēc vaicājums izskanēja agresīvi.

Komovs nekavējoties un ar acīm redzamu patiku iespēra man pa potīti.

—   Man ir jautājums tev, — Mazais pavēstīja. — Vienmēr gribēju to darīt. Bet tu baidījies. Vienreiz man gandrīz padarīji galu — iešņācies, iekaucies, iesiti man ar gaisu. Es aizskrēju līdz pašām sopkām. Tas lielais, siltais ar uguntiņām, kas nogludina zemi, — kas tas ir?

—   Mašīnas, — paskaidroju un noklepojos. — Kiberi.

—   Kiberi, — Mazais atkārtoja. — Dzīvi?

—   Ne. Tās ir mašīnas. Mēs tās uztaisījām.

—   Jūs uztaisījāt? Tik lielas? Un iet uz priekšu? Fenomenāli! Bet viņas taču ir lielas!

—   Ir vēl lielākas.

—   Vēl lielākas?

—   Stipri lielākas, — Komovs pievienojas mūsu sarunai. — Lielākas par leduskalnu.

—   Un viņas arī iet uz priekšu?