Mazais cilvēkbērns

Lai nebūtu par to vairs jādomā, aprēķināju attālumu līdz mērķiem, izskaitļoju to augstumu un resnumu. Izrādījās, ka attālums bija četrpadsmit, četrpadsmit ar pusi un sešpadsmit kilometri, augstums — no piecsimt līdz septiņsimt metriem, bet resnums visām antēnām aptuveni vienāds: pie pamatnes apmēram piecdesmit metru, bet pašā galotnē — mazāk par metru. Visas tās patiešām bija posmotas — kā bambusniedres vai spolīšu antenas. Turklāt man šķita, ka uz to virsmas bija manāma kustība no lejas uz augšu, tāda kā peristaltika, bet varbūt tā bija tikai gaismas rotaļa. Mēģināju noteikt, no kāda materiāla šīs antenas veidotas, bet čiks vien sanāca. Jā, kaut varētu pataustīt tās ar pārbauditājlokatoru, bet to, protams, nedrīkst. Nav zināms, kā viņi to uztvertu. Un tas nav arī tik svarīgi. Galvenais, ka uz šīs planētas ir tehnoloģiskā civilizācija. Augsti attīstīta civilizācija, ko arī vajadzēja pierādīt. Nav skaidrs vienīgi tas, kāpēc viņi ierakušies pazemē, kāpēc atstājuši dzimto planētu tukšuma un klusuma varā. Lai gan, protams, katrai civilizācijai ir savs priekšstats par ērtībām. Uz planētas Tagora, piemēram …

—   Aktīvo aizsardzības līdzekļu vadības postenil — Vanderhūzes balss ierēcās man pie pašas auss, tā ka es sarāvos. — Vai mērķus redzi?

—   Redzu … — mehāniski atsaucos, bet tūlīt aprāvos: virs kalniem ūsu vairs nebija. — Mērķu nav, — klusi noteicu.

—   Vai tu guli postenī, vai?

—   Nemaz neguļu… Tikko bija, pats savām acīm redzēju …

—    Un ko tad tu redzēji pats savām acīm? — Vanderhūze gribēja zināt.

—   Mērķus. Trīs mērķus.

—   Bet pēc tam?

—   Bet tagad to nav.

—   Hm… — Vanderhūze norūca. — Savādi gan, vai iev tā neliekas?

—   Jā, — es piekritu. — Ļoti savādi. Bija — un pēkšņi vairs nav.

—    Komovs atgriežas uz kuģa, — Vanderhūze pavēstīja. — Iespējams, ka viņš kaut ko saprot…

Patiešām Komovs, apkāries ar futrāļiem, neveiklā gaitā — acīmredzot viņam bija notirpušas kājas — nāca uz kuģa pusi. Laiku pa laikam viņš pagriezās, droši vien atvadījās no Pjēra Semjonova, taču pats Pjērs nebija redzams.

—   Trauksme beigusies! — Vanderhūze ziņoja. — Atstāj visu, kā stāv, un skrien uz kambīzi, sagatavo kaut ko siltu un spēcinošu. Genadijs droši vien ir sasalis ragā. Lai gan viņa balss skanēja visai apmierināti, vai ne, Maija?

Vienā mirklī atrados virtuvē un steidzīgi ķēros pie darba, lai sagatavotu karstvīnu, kafiju un vieglu uzkodu. Ļoti baidījos, ka nepalaižu garām kaut vārdu no tā, ko stāstīs Komovs. Bet, kad, steigdamies teciņus, ieripināju galdiņu kajītē, Komovs vēl neko nebija teicis. Berzēdams nosalušos vaigus, viņš stāvēja pie galda, uz kura bija izklāta pati lielākā un sīkāk izstrādātā mūsu rajona karte, un Maija ar pirkstu parādīja viņam tās vietas, kur pirmīt bija rēgojušās antenu ūsas.

—   Nekā tur nav! — Maija teica satrauktā balsī. — Tikai apsalušas klintis, simt metru dziļi kanjoni, vulkāniskas aizas — un nekā dzīva. Esmu tur lidojusi pāri desmitiem reižu. Tur nav pat krūmu.

Koinovs pateikdamies man izklaidīgi pamāja, saņēma abām rokām karstvīna kausu, pacēla to pie mutes un krekšķēdams, apdedzinādamies un tīksmi elsdams, ar troksni sāka strēbt karsto dziru.

—   Arī grunts tur ir viegla, — Maija turpināja. — Tā neiz!urētu tik smagas ietaises. Tās droši vien sver desmitiem, varbūt pat simtiem tūkstošu tonnu.

—   Jā, — Komovs piekrita, ar troksni nolikdams iztukšoto dzēriena kausu uz galda, — savādi gan, nav ko teikt, — un, spēcīgi saberzējis plaukstas, paziņoja: — Nosalu kā suns. — Tagad tas aikal bija pavisam cits Komovs — pietvīcis, ar sarkanu degunu, labvēlīgs pret mums, mirdzošām, dzīvesprieka pilnām acīm. — Jā, savādi gan, draugi, ļoti savādi. Bet tas vēl nav pats neparastākais — vai nu mazums dīvainību pieredzēts uz svešām planētām. — Viņš atgāzās krēslā un izstiepa kājas. — Vai zināt, šodien mani grūti pārsteigt. Sajās četras stundās esmu dzirdējis daudz ko tādu… Šis tas, protams, prasās pēc pārbaudes. Bet tagad es jums palikšu divas fundamentālas patiesības, kuras, kā saka, jau tagad ir neapšaubāmas. Pirmkārt, Mazais — viņu sauc par Mazo — jau ir iemācījies veikli runāt un saprast praktiski visu, ko viņam saka. Iedomājieties, puišelis, kurš visā savā apzinātā mūža laikā nevienu reizi nav nācis saskarē ar cilvēkiem, iemācījies raiti runāt…

—   Ko nozīmē — raiti? — Maija neticīgi jautāja. — Četras stundas mācās — un pēc tam jau raiti runā?

—   Jā, četras stundas mācās un pēc tam raiti runā! — Komovs triumfējoši apstiprināja, — Tas pirmkārt. Otrkārt, Mazais ir pilnīgi pārliecināts, ka viņš ir vienīgais šis planētas apdzīvotājs.

Mēs nesapratām.

—   Kāpēc tad vienīgais? — es jautāju. — Kā viņš var but vienīgais? .

—   Mazais ir pilnīgi pārliecināts, — Komovs ar uzsvaru atkārtoja, — ka uz šis planētas nav neviena saprātīga aborigēna, ir vienīgi viņš.

Iestājās klusums. Komovs piecēlās.

—   Mums ir daudz darba, — viņš teica. — Rīt no rīta Mazais ieradīsies oficiālā vizītē.

Sestā nodaļa NEHUMANOĪDI UN JAUTAJUM1