Mazais cilvēkbērns

Mēs strādājām visu nakti. Kopkajītē lika iekārtots improvizēts diagnosters ar emociju indikatoru. To mēs ar Vanderhūzi samontējām, burtiski, no nekā. Ierīce iznāca mazjaudīga, ar vāju jutīgumu, taču dažus fizioloģiskus parametrus ar to varēja izmērīt daudzmaz apmierinoši; indikators gan fiksēja tikai trīs pamatpozīcijas: spilgti izteiktas negatīvas emocijas (sarkanā spuldzīte uz paneļa), spilgti izteiktas pozitīvas emocijas (zaļā spuldzīte) un visu pārējo emociju gamma (baltā spuldzīte). Bet ko mēs varējām darīt? Medpunktā atradās lielisks stacionārs diagnosters, taču mēs zinājām, ka Mazais nebūs ar mieru ne no šā, ne no tā iegulties matēti baltajā sarkofāgā ar masīvo, hermētiski noslēgto vāku. Ap pulksten deviņiem kaut kā bijām tikuši ar visu galā, un tad mums atkal vajadzēja izlemt, kas dežurēs aktīvo aizsardzības līdzek|u vadības postenī.

Vanderhūze kā kuģa kapteinis, kas atbild par drošibu, neaizskaramību un tā tālāk, kategoriski atsacījās šīs dežūras atcelt. Maija, kas bija nosēdējusi postenī nakts otro pusi, gluži dabiski, loloja cerības katrā ziņā piedalīties oficiālajā vizītē. Tomēr meitene rūgti maldījās. Noskaidrojās, ka ar diagnosteru labi strādāt var tikai Vanderhūze, bet uzturēt darba kārtībā tādu diagnosteru, kam jebkurā mirklī varēja būt nepieciešama regulēšana, varu tikai es. Turklāt Komovs pēc kaut kādiem saviem augstākas ksenopsiholoģijas apsvērumiem uzskatīja par nevēlamu, ka pirmajās pārrunās ar Mazo Cilvēkbērnu piedalās sieviete. Vārdu sakot, aiz dusmām nobālējusi, Maija atkal devās uz posteni, turklāt Vanderhūze, nezaudēdams aukstasinību, nepalaida garām izdevību pārbaudīt diagnostera darbību, un visi, kas vēlējas, varēja pārliecināties, ka emociju indikators darbojas: sarkanā spuldzīte dega līdz tam brīdim, kamēr Maija nozuda gaitenī. Jāpiebilst, ka, izmantojot pastiprinātāju, pa iekšējo sakaru sistēmu aktīvo aizsardzības līdzekļu vadības postenī varēja dzirdēt, kas tiek runāts kopkajītē.

Deviņos un piecpadsmit minūtēs pēc borta laika Komovs nostājās kopkajītes vidū un pārbaudīja, vai viss kārtībā. Mēs bijām gatavi sagaidīt viesi. Diagnosters noregulēts un ieslēgts, uz galda trauki ar saldumiem, kajītē atbilstošs apgaismojums, kas atgādināja šīs planētas dienas gaismu. Komovs īsumā atkārtoja instrukciju, kā jāizturas, kontaktējoties ar citas planētas apdzīvotājiem, ieslēdza reģistrētājaparatūru un uzaicināja visus savās vietās.

Mazais ieradās deviņos un četrdesmit minūtēs pēc borta laika.

Viņš apstājās durvīs, ar kreiso roku ieķēries stenderē un pievilcis labo kāju. Tā viņš stāvēja droši vien veselu minūti, pēc kārtas mūs visus aplūkodams caur «izgriezumiem» savā nedzīvajā maskā. Telpā valdīja tāds klusums, ka es dzirdēju viņu elpojam — ritmiski, spēcīgi, brīvi, it kā darbotos labi noregulēts mehānisms. Tuvumā un spilgtā apgaismojumā viņš izskatījās vēl dīvaināks. Viss viņā bija savāds: gan poza, kas mums, cilvēkiem, šķita gluži nedabiska un reizē arī nepiespiesta, gan spīdoša, it kā nolakotā zaļganzilā āda, gan muskuļu un cīpslu nepatīkamā disproporcija un novietojums, gan neparasti spēcīgie ceļu mezgli, gan apbrīnojami šaurās un garās kāju pēdas. Izrādījās, ka viņš nav nemaz tik mazs — Maijas augumā. Un arī tas bija savādi, ka viņa kreisās rokas pirkstiem trūka nagu, bet labajā dūrē viņš turēja saspiestu svaigu lapu šķipsnu.

Mūsu ciemiņa skatiens beidzot apstājās pie Vanderhūzes. Viņš lūkojās uz kapteini tik ilgi un tik vērīgi, ka man gribot negribot bija jādomā: vai tikai Mazais nenojauš, kāpēc šeit novietots diagnosters, bet mūsu brašais kapteinis, galu galā mazliet sanervozējies, ar saliektu pirkstu sabužināja vaigubārdu un, par spīti instrukcijai, viegli palocījās.

—   Fenomenāli! — Mazais skaļi un skaidri noteica Vanderhūzes balsī. Indikatorā iekvēlojās zaļā spuldzīte.

Kapteinis atkal nervozi bužināja vaigubārdu un iztapīgi pasmaidīja. Mazā Cilvēkbērna seja acumirklī atdzīvojās. Vanderhūze tika apveltīts ar veselu sēriju šausminošu grimašu, kas zibenigi nomainīja cita citu. Kapteinim uz pieres parādījās auksti sviedri. Nezinu, ka tas viss beigtos, bet Mazais beidzot palaida vaļā stenderi, aizslīdēja gar sienu un apstājās pie videofona ekrāna.

—   Kas tas? — viņš jautāja.

—   Videofons, — Komovs atbildēja.

—   Jā, — Mazais teica. — Viss kustas, un nekā nav. Attēli.

—   Varbūt tu gribi ēst? Te ir ēdiens, — Komovs piedāvāja.

—   Ēdiens — atsevišķi? — Mazais vaicāja un tuvojās galdam. — Tas ir ēdiens? Nav līdzīgs. Šarāde.

—   Kam nav līdzīgs?

—   Nav līdzīgs ēdienam.

—Tomēr pamēģini, — Komovs ieteica, piebīdīdams viņain tuvāk trauku ar merengiem.