Mazais cilvēkbērns

—   Nē, bet viņas domā, — Komovs paskaidroja un sāka stāstīt, kas ir kibernētiskās mašīnas. Man bija grūti spriest, kas notiek mūsu mazā viesa dvēselē, taču, pieņemot, ka dvēseles stāvoklis vairāk vai mazāk izpaužas arēji, kustībās, nebija šaubu, ka Mazais Cilvēkbērns ir pagalam satriekts. Viņš svaidījās pa kopkajīti gluži kā Toma Soijera runcis, kas ieēdis sāpju remdēšanas līdzekļus. Kad Komovs viņam paskaidroja, kāpēc manus kiberus nevar uzskatīt ne par dzīviem, ne nedzīviem radījumiem, viņš uzrāpās pie griestiem un palika tur nevarīgi karājoties, pielipis pie seguma plāksnēm ar plaukstām un kāju pēdām. Ziņa par mašīnām, gigantiskām mašīnām, kuras domā ātrāk par cilvēku, rēķina žiglāk par cilvēku, uz jautājumiem atbild miljons reižu veiklāk par cilvēku, — šī ziņa saritināja mazo viesi kamolā, atkal iztaisnoja, izsvieda gaitenī un pēc brīža nometa pie mūsu kājām; viņš smagi elpoja, viņa acis bija satumsušas, lielas, seja sašķobīta šausmīgā grimasē. Man nekad — nedz pirms tam, nedz arī vēlāk — nebija gadījies sastapt, tik pateicīgu klausītāju. Smaragdzaļā spuldze uz indikatora pults spīdēja kā kaķa acs, bet Komovs runāja un runāja, izteikdams skaidras, precīzas un maksimāli vienkāršas frāzes vienmērīgā, mierīgā balsī, laiku pa laikam piebilzdams intriģējošu teicienu: «sīkāk par to mēs parunāsim pēc tam» vai «patiesībā tas ir daudz sarežģītāk un interesantāk, bet tu taču vēl nezini, kas ir hemostatika».

Tikko Komovs bija beidzis, Mazais uzlēca uz krēsla, aptvēra pats sevi ar garajām, cīpslainajām rokām un jautāja:

—   Vai var izdarīt tā, ka es runāju, bet kiberi man klausa?

—   To jau tu izdarīji, — es teicu.

Viņš klusu kā ēna nokrita uz galda manā priekšā.

—   Kad?

—        Tu lēkāji kiberu priekšā, un pats lielākais — viņu sauc par Tomu — apstājās un vaicāja tev, kādas pavēles tu dosi.

—   Kāpēc es nedzirdēju jautājumu?

—       Tu redzēji jautājumu. Atceries, tur mirgoja sarkana uguntiņa. Tas bija jautājums. Toms uzdeva to īpatnēji, viņam raksturīgā veidā.

Mazais noslīdēja uz grīdas.

—   Fenomenāli! — viņš manā balsī klusi, klusi sacija.

—   Tā ir spēle. Fenomenāla spēle. Riekstkodis!

—        Ko nozīmē «riekstkodis»? — Komovs pēkšņi jautāja.

—       Nezinu, — Mazais nepacietīgi attrauca. — Vienkārši tāds vārds. Patīkami izrunājams. C-češīras kaķis. R-riekstkodis.

—   Kā tu zini šos vārdus?

—        Atceros. Divi milīgi lieli cilvēki. Daudz lielāki par jums… Bim-bom pa bramburām. Riekstkodis. Circenitis aizkrāsnē. Mar-rī, Mar-rī! Circenitis izsal-cis!

Atklāti sakot, man pār muguru pārskrēja šermuļi, bet Vanderhūze nobālēja, un vaigubārdas šķipsnas nokārās uz leju. Mazais Cilvēkbērns izteica šos vārdus sulīgā baritonā: ja aizvērtu acis, iztēlē mūsu priekšā nostātos liels, stiprs, pilnasinīgs, dzīvespriecīgs, bezbailīgs vīrietis… Pēc tam balss intonācija mainījās un mēs dzirdējām viņu klusi, ar neizsakāmu maigumu nodūdojam:

—       Manu kaķīt, dūjiņa mana… — Un pēkšņi mīlīgā sievietes balsī: — Mans zvārgulītis!… Atkal slapji autiņi…

Viņš apklusa un pabungāja ar pirkstu sev pa degunu.

—       Un tu to visu atceries? — Komovs jautāja nedaudz pārvērstā balsī.

—   Protams, — Mazais atbildēja, atdarinot Komovu.

—  Vai tad tu neatceries visu?

—   Nē.

—       Tas tāpēc, ka tu domā citādi nekā es, — Mazais pārliecinoši sacīja. — Es atceros visu. Visu, kas bijis ap mani, es vairs neaizmirsīšu. Kad aizmirstu, vajag tikai labi padomāt — un visu atceros. Ja tu interesējies par mani, vēlāk varu tev pastāstīt. Bet tagad atbildi man: kas ir augšā? Vakar tu teici: zvaigznes. Kas tas ir — zvaigznes? No augšas krīt ūdens. Dažreiz es negribu, bet tas krīt. Kur rodas ūdens? No kurienes radušies kuģi?

Man ir ļoti daudz jautājumu, es ļoti daudz domāju. Tik daudzas atbildes, ka neko nesaprotu. Nē, nevis tā. Daudz dažādas atbildes, un visas tās sajaukušās cita ar citu kā lapas… — Viņš sarausa lapas vienā čupā. — Cita citu aizsedz, traucē cita citai. Vai tu atbildēsi?

Komovs sāka stāstīt, un Mazais atkal svaidījās, satraukumā drebēdams. To redzot, man acu priekšā viss sāka ņirbēt, es' aizvēru plakstus un prātoju, kāpēc gan aborigēni nav pastāstījuši Mazajam par tik vienkāršam lietām un kā viņiem izdevies zēnu apmu|ķot, ka tam pat nav ne jausmas par aborigēnu eksistenci, un kā iespējams, ka Mazais tik skaidri atceras visu, ko viņš dzirdējis zīdaiņa vecumā, un cik tas patiesībā dīvaini, ka viņš neko nesaprot no tā, kas iesēdies viņa atmiņā.

Pēkšņi Komovs apklusa, man degunā iecirtās ožamā spirta asā smaka, un es atvēru acis. Mazā Cilvēkbērna kopkajītē vairs nebija, tikai viegla, gandrīz caurspīdīga ena, vīzija, ātri izgaisa virs izsvaidīto lapu čupiņas. Bija dzirdams, ka nošvīkst lūkas membrāna. Maijas balss pa iekšējo sakaru tīklu nobažījusies vaicāja:

—   Kur tad viņš tā aiznesās? Vai kas noticis?

Es skatījos uz Komovu. Viņš švīkstoši berzēja plaukstas un domīgi smaidīja.

—  Jā ā, — Komovs novilka. — Interesanti… Maija! Vai tās ūsas ir redzamas?