Mazais cilvēkbērns

—        Es nerunāju par to. Nezinu, kā tev labāk pateikt… Klausījos, un man kļuva pretīgi, kā Komovs izturas pret viņu. Kas tad viņam … nospļauties par šo bērnu …

—   Ko nozīmē — nospļauties? Komovam jānodibina kontakti. Viņam ir noteikta stratēģija… Tu taču saproti, ka bez Mazā mums šos kontaktus nav iespējams nodibināt …

—   Saprotu, un laikam tāpēc man ir tik riebīga sajūta. Puisēns taču neko nezina par aborigēniem.,. Akls ierocis!

—   N-nu, nezinu gan, — es novilku. — Manuprāt, tu kjūsti sentimentāla. Viņš nav nekāds cilvēks. Viņš ir aborigēns. Mēs organizējam kontaktu ar viņu. Siin nolūkam nepieciešams pārvarēt šādus tādus šķēršļus, atminēt šādas tādas mīklas… Uz to jāskatās ar skaidrām acīm, lietišķi. Jūtām te nav vietas. Atklāti runājot, arī viņš pret mums nejūt nekādu mīlestību. Un nevar just. Kas tad galu galā ir kontakts? Divu stratēģiju sadursme.

—  Ak dievs! <— Maija izsaucās. — Cik briesmīgi tu runā! Sausi un neizteiksmīgi. Tu vari sastādīt vienīgi programmas. Kibertehniķis!

Es neapvainojos. Redzēju, ka Maijai nav nekā būtiska, ko iebilst, un jutu, ka viņu patiešām kaut kas moka.

—   Tev jau atkal ir kādas priekšnojautas, bet patiesībā tu pati gluži labi saproti, ka Mazais ir vienīgais pavediens, kas saista mūs ar šiem neredzamajiem svešiniekiem. Ja mēs Mazajam nepatiksim, ja neiekarosim viņa simpātijas…

—   Re nu, re, — Maija mani pārtrauca. — Tur jau ir tas suns aprakts. Lai arī ko Komovs runātu, lai kā rīkotos, uzreiz jūtams, ka viņu interesē tikai viens — kontakts. Viss vertikālā progresa idejas vārdāl

—   Bet kā vajag? — es gribēju zināt.

Viņa paraustīja plecus.

—   Nezinu. Varbūt tā kā Jakovs… Vismaz viņš vienīgais no jums runāja ar Mazo cilvēciski.

—   Nu vai zini, — mazliet aizvainots atteicu, — kontakts vaigubārdas līmenī — vispār tas arī..,

Laiciņu mēs atkal klusējām, saskaitušies viens uz otru. Maija ar pārspīlētu centību grozīja smalkregulatoru, tēmēdama melno krustpunktu okulārā uz sniegoto kalnu grēdu.

—   Patiešām, Maija, vai tad tu negribi, lai notiktu kontakts? — beidzot ierunājos.

—   Protams, gribu, — Maija bez sajūsmas atsaucās. — Tu taču redzēji, cik ļoti nopriecājos, kad beidzot sapratām, kas te notiek… Bet, kad noklausījos jūsu sarunu … nezinu. Varbūt tas tāpēc, ka es nekad neesmu piedalījusies šādos kontaktos… Biju to iedomājusies pavisam citādi.

—   Nē, — es iebildu, — runa te ir par ko citu. Es nojaušu, kas ar tevi notiek. Tu domā, ka viņš ir cilvēks…

—   To jau tu teici.

—   Nē, pagaidi. Tev visu laiku neiziet no prāta cilvēciskais. Bet padomā par to no citas puses. Nerunāsim par vīzijām, par mīmikriju. Kas viņā ir tāds kā mums? Daļēji arējais izskats, pārvietošanās uz divām kājām. Nu, arī balssaites .. . Kas vēl? Viņam pat muskulatūra nav mūsējā, un tas jau, varētu likties, nāk tieši no gēniem… Tevi gluži vienkārši mulsina tas, ka viņš prot runāt. Jā, patiešām, viņš runā lieliski… Bet galu galā arī viņa runa nav kā mūsējā! Neviens cilvēks četrās stundās nespēj iemācīties raiti runāt. Iedomājies: jābūt ne tikai vārdu krājumam, bet jāapgūst arī intonācija, frazeoloģija … Ja gribi zināt, viņš ir vilkatis, nevis cilvēks! Veiksmīga imitācija. Padomā vien — atcerēties, kas ar tevi noticis zīdaiņa vecumā un varbūt — kas zina! — arī mātes miesās… Vai tas ir cilvēkam raksturīgi?… Vai tu esi kādreiz redzējusi robotus-androīdus? Neesi, protams, bet es gan esmu.

—   Un kas tad ir? — Maija sadrūmusi vaicāja.

—   Tad ir tas, ka teorētiski ideālu robotu-androīdu var izveidot tikai no cilvēka. Tas būs supergudrs, superstiprs, superemocionāls, no visiem aspektiem tas būs «super», tātad supercilvēks, nevis cilvēks…

—   Tu laikam gribi teikt, ka aborigēni pārvērtuši viņu par robotu? — Maija sacīja, greizi pasmīnēdama.

—   Ta ne jau to, — es īgni attraucu. — Gribu vienīgi pārliecināt tevi, ka viss cilvēciskais viņā ir nejaušs, tās gluži vienkārši ir izejmateriāla īpašības… un ka nevajag radīt sentimentu ap viņu. Uzskati, ka tu sarunājies ar šīm krāsainajām ūsām . . .

Pēkšņi Maija sagrāba mani aiz pleca un pusbalsī iesaucās:

—   Paskat, viņš atgriežas!

Mazliet pacēlies, ieskatījos ekrānā. No purva tieši uz kuģi, kājas ņirbinādams, sparīgi steidzās pazīstamais šķībais stāvs. īsā melni violetā ēna šaudījās viņam pa priekšu, netīro matu cekuls uz pakauša saulē izskatījās ruds. Mazais atgriezās. Mazais steidzās. Ar garajām rokām viņš bija aptvēris un piespiedis pie vēdera tādu kā lielu pītu grozu, līdz augšai piekrautu ar akmeņiem. Grozam vajadzēja būt ļoti smagam.

Maija ieslēdza iekšējo sakaru tīklu.

—       Aktīvo aizsardzības līdzekļu vadības postenis ziņo Komovam, — viņa skaļi teica. — Mazais tuvojas.

—       Skaidrs, — Komovs nekavējoties atsaucās. — Jakov, ejiet savā vietā … Popov, nomainiet Glumovu aktīvo aizsardzības līdzekļu vadības postenī. Maija, nāciet uz kopkajīti.

Meitene negribīgi piecēlās.

—       Ej, ej! — es mudināju. — Paskaties uz viņu tuvumā, vārgā, sentimentālā būtne!