Mazais cilvēkbērns

—    Nē! — Mazais iesaucās. — Tu mani nesaprati. Es nevaru tālu. Es nevaru pat vienkārši talu un pavisam nevaru ļoti tālu. Vienreiz spēlējos uz ledus. Aizmigu. Pamodos no bailēm. Es pat sāku kliegt. Fragments! Ledus gabals aizpeldēja, un es redzēju tikai kalnu virsotnes. Nodomāju, ka okeāns aprijis zemi. Skaidrs, ka es atgriezos. Ļoti vēlējos atgriezties — un ledus gabals tūlīt peldēja atpakaļ uz krastu. Tagad zinu, ka es tālu nedrīkstu. Es ne tikai baidījos. Mbija slikti. Tāpat kā no bada, tikai daudz sliktāk. Nē, pie tevis es nevaru.

—   Nu labi, — Komovs tcica māksloti jautrā balsi.

—   Droši vien tev ir apnicis atbildēt un stāstīt. Zinu, ka tev patīk uzdot jautājumus. Jautā, es atbildēšu.

—   Nē, nav vis apnicis stāstīt, — Mazais nepiekrita.

—   Bet man ir daudz jautājumu tev. Kāpēc krīt akmens? Kas tas ir — karsts ūdens? Kāpēc ir desmit pirksti, bet skaitīšanai vajadzīgs tikai viens? Daudz jautājumu. Bet es tagad nejautāšu. Tagad ir slikti. Tu nevari nākt pie manis, es nevaru pie tevis, vārdu nav. Tātad visu par mani uzzināt tu nevari. S-šarāde. Tātad nevari aiziet. Es lūdzu tevif domā, ko darīt. Ja pats nevari ātrāk domāt, lai domā tavas mašīnas miljons reižu ātrāk. Es aizeju. Nevaru domāt, kad tu sarunājies ar mani. Domā ātrāk, tāpēc ka man ir sliktāk nekā vakar. Bet vakar bija sliktāk nekā aizvakar.

Dārdēdams nokrita un aizvēlās kāds akmens. Vanderhūze atkal gari un smagi nopūtās.

Nepaguvu ne acis pamirkšķināt, bet Mazais kā viesulis jau nesās pāri būvlaukumam uz sopku pusi. Redzēju, ka viņš pārslīdēja pāri nosēšanās joslai un pēkšņi izgaisa. Tajā pašā mirklī kā pēc komandas nozuda daudzkrāsainās antenu ūsas virs kalniem.

—   Tā, — noteica Komovs. — Neko nevar darīt. Jakov, lūdzu, nosūtiet Sidorovam radiogrammu, lai gādā šurp aparatūru; redzu, ka bez mentoskopa neiztikšu.

—   Labi, — Vanderhūze piekrita. — Tomēr gribēju vērst jūsu uzmanību, Genadij… Pa visu sarunas laiku indikatorā ne reizi neiedegās zaļā gaisma.

—   Es pats redzēju.

—   Tas liecina nevis par negatīvām emocijām vispār, Genadij, bet gan par spilgti izteiktām negatīvām emocijām …

Komova atbildi es nesaklausīju.

Nosēdēju postenī visu vakaru un pusi nakts. Ne vakarā, ne naktī Mazais vairs nerādījās. Arī ūsu nebija. Un Maijas arī ne.

Septītā nodaļa JAUTAJUMl UN ŠAUBAS

Brokastu laikā Komovs bija ļoti runīgs. Man šķiet, naktī viņš nemaz nebija gulējis, acis viņam izskatījās apsarkušas, vaigi iekrituši, taču viņš bija labā omā un priecīgi satraukts. Viņš padzēra stipru tēju un izklāstīja mums savas domas un secinājumus.

Viņa vārdiem runājot, tagad vairs nebija nekādu šaubu, ka aborigēni ir radikāli pārveidojuši zēna organismu. Atklājās, ka tic ir ārkārtīgi drosmīgi un zinoši eksperimentētāji: tie bija pārmainījuši viņa fizioloģiju un daļēji arī anatomiju, neiedomājami paplašinājuši Cilvēkbērna smadzeņu aktīvo daļu, kā arī apgādājuši viņu ar jauniem fizioloģiskiem mehānismiem, kādus, ņemot vērā pašreizējo zinātnes attīstības līmeni uz Zemes, parastā cilvēka organismā attīstīt nav iespējams. So anatomisko un fizioloģisko pārmaiņu mērķis ir skaidri redzams: aborigēni nevarīgo Cilvēkbērnu gluži vienkārši centušies pielāgot šīs planētas apstākļiem, kas cilvēkam ir absolūti nepiemēroti. Nav visai skaidrs, kāpēc viņi tik nopietni icjaukušies centrālās nervu sistēmas darbībā. Var, protams, pieņemt, ka tas noticis nejauši, kā anatomisko un fizioloģisko pārmaiņu blakusparādība. Taču tikpat labi var pieņemt, ka cilvēka smadzeņu iespējas viņi izmantojuši mērķtiecīgi. Un tad rodas vesela virkne hipotēžu. Kaut vai, teiksim, tāda: viņi centušies saglabāt Mazajam Cilvēkbērnam visas viņa zīdaiņa vecuma atmiņas un iespaidus, lai atvieglotu adaptēšanos, ja viņš kādreiz atkal nokļūs cilvēku sabiedrībā. Mazais patiešām apbrīnojami viegli atrada ar mums kopēju valodu, jo mēs viņa acīs neesam ne ķēmi, ne briesmoņi. Tomēr nav arī izslēgts, ka mazā Maugļa ārkārtīgi labi attīstītā atmiņa un viņa fenomenālie skaņu reproducēšanas centri ir tikai aborigēnu pūliņu blakusrezultāts. Varbūt aborigēni vispirms centušies izveidot stabilus psihiskus sakarus starp sevi un atrastā bērna centrālo nervu sistēmu. Doma, ka tādi sakari pastāv, ir ļoti ticama. Citādi būtu grūti izskaidrojami tādi fakti kā, teiksim, Pjēra spontāno — loģiski nesaprotamo — atbilžu rašanās uz jautājumiem, visu viņa apzināto un pat neapzināto vēlmju noteiktā piepildīšanās; viņa piesaiste tieši šim planētas rajonam. Par šādu psihisku saistību starp aborigēniem un Mazo droši vien liecina arī spēcīgais uzbudinājums, psihiskā spriedze, kāda rodas Pjēram, ieraugot cilvēku. Viņš pats nespēj izskaidrot, tieši kāpēc cilvēki viņu traucē. Acīmredzot ne jau viņu mēs traucējam. Mēs traucējam aborigēnus. Un tā nu esam nonākuši pie būtiskā: kas īsti ir šie aborigēni.

Loģiski domājot, jāsecina, ka aborigēni ir vai nu mikroskopiskas, vai gigantiskas būtnes, vienalga, kādas tās