Mazais cilvēkbērns

Man šķita, ka biezajos brikšņos pa labi kaut kas sakustas. Apstājos un pasaucu: — Mazais! — taču atbildes nebija. Ap mums valdīja sastindzis, ledains klusums. Ne lapu šalkoņas, ne kukaiņu sīkšanas. Nedzīvā apkārtne izraisīja dīvainu izjūtu — it kā mēs maldītos starp teātra dekorācijām. Apgājām apkārt garajai miglas strēlei, kas bija izlīdusi no karstā purva, un sākām kāpt augšā pa nogāzi. Patiesību sakot, tā bija smilšu kāpa, kas apaugusi ar krūmiem. Jo augstāk rāpāmies, jo cietāka kļuva pamatne zem kājām. Uzrausušies pašā virsotnē, atvilkām elpu un aplūkojām apkārtni. Kuģi mūsu acīm slēpa miglas auti, toties nosēšanās josla bija skaidri saskatāma. Saulē līksmi dzirkstīja joslas apmale, sērdienīgi melnēja vidū atstātā bumba, un pie tās nedroši mīņājās smagnējais Toms, mēģinādams atrisināt uzdevumu, kas viņam acīm redzami nav pa spēkam: vai nu aizvākt no joslas nepiederošo priekšmetu, vai arī, ja nepieciešams, ziedot dzīvību par šo cilvēku aizmirsto priekšmetu.

Sasalušajās smiltīs es pamanīju pēdas — tumšus, mitrus plankumus, kas skaidri izcēlās sidrabaini sarmotajā līdzenumā. Te bija gājis Mazais, turklāt tas noticis nesen. Viņš bija sēdējis pakalna korē, tad piecēlies un devies lejup pa nogāzi, aiziedams tālāk no kuģa. Pēdas nozuda biežņā, kas aizņēma ieplaku starp kāpām.

—  Mazais! — es pasaucu vēlreiz, un atkal sauciens palika bez atbildes. Tad sāku kāpt lejā ieplakā.

Es viņu atradu tūlīt. Viņš gulēja uz mutes, izstiepies visā garumā, piespiedies ar vaigu pie zemes un apņēmis galvu rokām. Cilvēkbērns šķita ļoti dīvains, neparasts un nekādi neiederējās šajā stindzinošajā panorāmā. Viņš bija pretrunā ar to. Pirmajā mirklī es pat nobijos, vai nav noticis kas ļauns. Visa apkārtne te izskatījās pārāk salta un nemājīga. Notupos līdzās, pasaucu viņu vārdā, bet, tā kā viņš klusēja, viegli papliķēju pa kailo, pārlieku vājo dibentiņu. Tā bija pirmā reize, kad pieskāros viņam, un no pārsteiguma tikko neiekliedzos: viņš bija karsts kā iesilis gludeklis.

—  Viņš izdomāja? — Mazais jautāja, galvu nepacēlis.

—   Viņš vēl domā. Grūts jautājums.

—   Kā es zināšu, ko viņš izdomājis?

—   Tu atnāksi, un viņš tev tūlīt pateiks.

—   Mam-ma! — pēkšņi Mazais izdvesa.

Pametu acis sāņus — man blakus stāvēja Maija.

—   Jā, zvārgulit, — Maija klusu atsaucās.

Mazais apsēdās, pareizāk sakot, līganām kustībām no guļus stāvokļa pārvietojās sēdus.

—   Pasaki vēlreiz! — viņš pieprasīja.

—   Jā, zvārgulīt, — Maija atkārtoja. Viņa bija nobālusi, sejā spilgti izcēlās vasarraibumi.

—   Fenomenāli! — Mazais teica, no apakšas skatīdamies uz Maiju. — Riekstkodis!

—   Mēs tevi gaidījām, Mazais, — noklepojies es atgādināju.

Viņš sāka blenzt uz mani. Ar lielām grūtībām noturējos, lai nenovērstu acis. Cik briesmīga tomēr bija viņa seja!

—   Kāpēc tu mani gaidīji?

—   Tas ir kā — kāpēc… — mazliet apjuku, bet tad attapos. — Mēs skumstam pēc tevis. Jūtamies slikti, ja tevis trūkst. Nav nekāda prieka, vai saproti?

Mazais pielēca kājās, bet tūlīt atkal apsēdās. Viņš atkrita ārkārtīgi neērtā stāvoklī — es tāda nespētu izturēt ne trīs sekundes.

—   Tev ir slikti bez manis?

—   Jā, — es noteikti atbildēju.

—   Fenomenāli! Tev ir slikti bez manis, man ir slikti bez tevis, š-šarāde!

—   Nu kāpēc tu uzreiz tā? Ja mēs nevarētu būt kopā, tad gan būtu šarāde. Bet mēs esam satikušies, varam spēlēties… Es zinu, tev patīk spēlēties, bet tu vienmēr to dari viens …

—   Nē, — Mazais iebilda. — Tikai sākumā spēlējos viens. Pēc tam spēlējos uz ezera un ieraudzīju savu atspulgu ūdenī. Gribēju ar to paspēlēties, bet tas saira. Tad es ļoti gribēju, lai man būtu atspulgi, daudz atspulgu, lai varētu ar tiem spēlēties. Un notika tā.

Viņš uzlēca kājās un viegliem soļiem sāka skriet pa apli, atstādams aiz muguras savus dīvainos fantomus — melnus, baltus, dzeltenus, sarkanus, pēc tam nosēdās pats vidū un lepni paskatījās apkārt. Man jāatzīst, tas patiešām bija lielisks skats: kails puišelis sēž smiltīs, bet ap viņu vismaz ducis krāsainu tēlu dažādās pozās.

—   Fenomenāli, — es izsaucos un pametu acis uz Maiju, aicinādams viņu kaut nedaudz iesaistīties sarunā. Man bija neērti, ka visu laiku runāju un runāju, bet viņa cieš klusu. Taču meitene neko neteica, tikai drūmi skatījās, kā fantomi, ņirboši vibrēdami, gaisā šūpojas un lēnām izgaist, izplatīdami ožamā spirta smārdu.

—   Es sen gribēju prasīt, — Mazais mums pavēstīja, — kāpēc jūs tā satinaties? Kas tas ir? — Viņš pieskrēja pie manis un paraustīja aiz kažoka stērbeles.

—   Apģērbs.

—   Apģērbs, — viņš atkārtoja. — Kāpēc?

Pastāstīju viņam par apģērbu. Neesmu Komovs, un savu mūžu man nav bijusi izdevība lasīt lekciju, it sevišķi par apģērbu. Tomēr bez liekas kautrēšanās varu teikt, ka manam priekšlasījumam bija panākumi.

—   Vai visi cilvēki staigā apģērbti? — Mazais pārsteigts vaicāja.

—   Visi, — es atteicu, lai sarunu par šo tematu izbeigtu. Man nebija īsti skaidrs, kas viņu tā pārsteidz.

—   Bet cilvēku ir daudz! Cik?

—   Piecpadsmit miljardi.