Mazais cilvēkbērns

—        Uzmaniet lūku! — Komovs ātri nokomandēja. — Ja viņš ieiet iekšā, nekavējoties ziņojiet man, bet paši ieslēdzieties kajītē… — Viņš apklūsa un pēc brīža turpinaja: — Gaidīšu jūs pēc stundas. — Tagad runātāja balss intonācija bija citāda, viņš bija atguvis parasto mierīgo, lietišķo toni, bet skanēja tā, it kā viņš būtu aizgriezies no mikrofona. — Vai pa stundu tiksiet galā?

—   Nesapratu, — Vanderhūze atsaucās.

—        Ieslēdzieties! — Komovs aizkaitināts iekliedza tieši mikrofonā. — Vai saprotat? Ieslēdzieties, ja viņš ieiet pie jums uz kuģa!

—       To es sapratu, — Vanderhūze teica. — Kur jūs gaidīsiet mūs pēc stundas?

Atkal iestājās klusums.

—        Gaidīšu jūs pēc stundas, — novērsies no mikrofona, Komovs vēlreiz lietišķi atkārtoja. — Vai pa stundu tiksiet galā?

—   Kur? — Vanderhūze iesaucās. — Kur gaidīsiet?

—       Jakov, vai jūs dzirdat mani? — Komovs jautāja skaļā balsī, kurā bija saklausāms nemiers.

—        Dzirdu jūs ļoti labi, — Vanderhūze atsaucās un apjucis paskatījās uz mums. — Jūs teicāt, ka gaidīsiet mūs pēc stundas. Kur?

—       Es neteicu … — Komovs iesāka, bet viņu pārtrauca Vandcrhūzes balss, arī tikpat neskaidra, it kā runātājs atrastos tālu no mikrofona:

—        Vai mums nebūtu laiks ēst pusdienas? Stasam droši vien tur ir garlaicīgi, kā tu domā, Maija?

Maija sāka nervozi ķiķināt.

—       Viņš taču … — meitene iesaucās, bakstīdama ar pirkstu ekrānā. — Viņš taču … tur …

—   Kas tur notiek, Jakov? — Komovs iebļāvās.

Divaina balss, ko es pat uzreiz nepazinu, teica:

—       Es izārstēšu tevi, savu večuku, nostādīšu uz kājām, izvedīšu ļaudīs …

Maija, saņēmusi seju plaukstās un piespiedusi ceļus pie zoda, žagojās no nervozajiem smiekliem.

—        Nekas sevišķs, Genadij, — Vanderhūze mierināja, ar mutautu slaucīdams nosvīdušo seju. — Neliels pārpratums. Klients sācis runāt jūsu balsī. Mēs viņu dzirdam pa ārējo akustiku. Neliels pārpratums, Genadij.

—   Vai jūs viņu redzat?

—   Nē … Ahā, paskat, kur viņš ir.

Zēns atkal stāvēja pie savām vicām, viņa poza tagad gan bija citāda, bet tikpat neērta. Tāpat kā pirmīt, viņš skatījās mums tieši acīs. Tad viņa mute pavērās, lūpas dīvaini sašķobījās, atsegdamas smaganas un zobus mutes kreisajā kaktiņā, un mēs izdzirdējām Aļaijas balsi:

—       Galu galā — ja man būtu jūsu vaigubārda, mana attieksme pret dzīvi būtu pavisam citāda …

—       Tagad viņš runā Maijas balsī, — Vanderhūze ziņoja nesatricināmā mierā. — Bet nu paskatījās uz jūsu pusi. Vai jūs viņu redzat?

Komovs neatbildēja. Zēns vēl vienmēr stāvēja, pagriezis galvu uz viņa pusi, un šķita pavisam nekustīgs, gluži kā pārakmeņojies — dīvains tēls arvien vairāk sabiezējošā krēslā. Un pēkšņi es aptvēru, ka tas nav viņš. Zēns bija izgaisis, viņa atstātajam fantomam cauri varēja redzēt tumšo ūdens malu.

—        Ahā, redzu! — Komovs apmierināts paziņoja. — Viņš atrodas soļus divdesmit no kuģa, vai ne?

—   Pareizi, — Vanderhūze atsaucās.

—   Nē, tā nav, — es iejaucos.

Vanderhūze ieskatījās vērīgāk.

—   Jā-ā, tiesa gan, nav vis, — viņš piekrita. — Tas laikam būs… kā jūs to saucat, Genadij? Par fantomu?

—   Pagaidiet, — Komovs attrauca. — Tagad es redzu viņu pavisam skaidri. Viņš nāk uz manu pusi.

—   Vai tu viņu redzi? — Maija jautāja man.

—   Nē, ir jau pavisam satumsis.

—   Runa taču nav par tumsu, — Maija iebilda.

Viņai droši vien bija taisnība. Lai gan sauli vairs neredzējām un krēsla sabiezēja arvien vairāk, ekrānā Komovu es saskatīju un redzēju arī izgaistošo fantomu, un nolaišanās joslu, un leduskalnu tālumā, bet zēns bija nozudis.

Pēc tam ieraudzīju, ka Komovs ir apsēdies.

—   Nāk klāt, — viņš pusbalsī teica. — Tagad būšu aizņemts. Netraucējiet mani. Turpiniet uzmanīgi novērot apkārtni, tikai nelietojiet nekādus lokatorus, vispār nekādus aktīvus līdzekļus. Pamēģiniet iztikt ar infraoptiku. Es beidzu.

—   Labu veiksmi! — Vanderhūze novēlēja mikrofonā un piecēlās. Viņš izskatījās kā uzvarētājs. Uzmetis mums stingru skatienu, viņš pierastām, veiklām kustībām sabužināja vaigubārdu un teica:

—   Tā, nu līdz rītam varam būt brīvi kā putni gaisā.

Maija krampjaini nožāvājās.

—   Nezinu, vai man gribas gulēt, vai? Varbūt tas no nerviem?

—   Neaizmirstiet, ka gulēšanai tagad mums būs maz laika, — Vanderhūze atgādināja. — Izdarīsim tā. Lai Maija iet atpūsties, es palikšu pie ekrāna, bet Stass lai guļ pie. rācijas. Pēc četrām stundām es viņu pamodināšu, kā tu domā, Stas?

Man nebija iebildumu, kaut gan šaubījos, ka Komovs tādā aukstumā tik ilgi izturēs. Maija, joprojām žāvādamās, arī piekrita šim priekšlikumam. Kad viņa bija aizgājusi, es ierosināju Vanderhūzem uzvārīt kafiju, bet viņš atteicās, aizbildinādamies ar kaut kādu smieklīgu iemeslu, — droši vien viņš gribēja, lai es paguļos. Iekārtojos turpat līdzās rācijai, izskatīju jaunās radiogrammas, bet, neatradis nekā steidzama, atdevu tās Vanderhūzem.