Mazais cilvēkbērns

—   Tas tāpēc, ka tu esi jauna, — Vanderhūze iebilda. — Tavā vecumā arī šura Semjonovs gribēja draudzēties ar citiem un viņam patika, ja citi draudzējās ar viņu. Patika strādāt kopā ar citiem lielā, trokšņainā kompānijā. Patika strīdi, diskusijas, kur jāpalauza galva, vienmēr gribēja būt līksmā sasprindzinājumā, vienmēr sacensties, vienalga, kādā jomā — vai nu lēcienos no augstuma ar spārniem, vai asprātībās: kurš vienā laika vienībā pateiks vairāk asprātību, kurš no galvas zinās vairak kādu tabulu . .. itin visur. Bet atpūtas brīžos viņam patika pilnā kaklā pie nekofona dziedāt paša sacerētas kuplejas… — Vanderhūze nopūtās. — Parasti tas pāriet, kad cilvēks iepazīst īstu mīlestību . . . Par to nu gan es neko nezinu. Atceros tikai, ka divdesmitajā gadā Suriks un Marija pārgāja brīvo meklējumu grupā. Kopš tā laika, taisnību sakot, neesmu viņus vairs redzējis. Vienu reizi viņš runāja pa video… Es toreiz biju dispečers, un Sura prasīja man atļauju aiziešanai no Pandoras. — Vanderhūze atkal nopūtās. — Sūras tēvs Pāvels Aleksandrovičs ir vēl dzīvs. Kad atgriezīsimies, noteikti vajadzēs viņu apciemot … — Viņš brītiņu klusēja. — Ja gribat zināt, es vienmēr esmu bijis pret brīvajiem meklējumiem. Tas ir arhaisms. Klīst vienam pa kosmosu ir bīstami, zinātnisko atklājumu iespējas niecīgas, bet reizēm traucē… Vai atceraties notikumu ar Kamereru? Visi izliekas, ka kosmosu mēs būtu jau pakļāvuši un jūtamies tur kā mājās. Tas nav pareizi. Un nekad nebūs pareizi. Kosmoss vienmēr būs kosmoss, bet cilvēks mūžam būs un paliks tikai cilvēks. Viņš vienīgi uzkrās arvien vairāk un lielāku pieredzi, tomēr nekādas pieredzes nebūs pietiekami, lai kosmosā justos kā mājās… Man šķiet, Suriks un Marija kosmosā neko neatrada, vismaz neko tādu, par ko būtu vērts pastāstīt kaut vai kopkajītē ēdienreizē pie galda.

—        Bet viņi bija laimīgi, — Maija nepagriezdamās teica.

—   Kāpēc tu tā domā?

—       Citādi viņi būtu atgriezušies! Kāpēc viņiem kaut kas jāmeklē, ja viņi jau tāpat bija laimīgi? — Maija dusmīgi paskatījās uz Vanderhūzi. — Vai, izņemot laimi, vispār ir vērts ko meklēt?

—        Es varētu tev atbildēt, ka tas, kurš ir laimīgs, neko arī nemeklē, — Vanderhūze teica, — taču tik dziļam un nopietnam strīdam neesmu sagatavojies un arī tu ne, kā tev liekas? Agri vai vēlu mēs sāksim jēdzienu «laime» attiecināt uz nehumanoīdiem …

—        Uzmanību! — atskanēja Komova balss. — Turiet acis vaļā!

—       Tieši to es arī gribēju teikt, — Vanderhūze sacīja, un Maija atkal pagriezās pret ekrānu.

Tagad mēs visi trīs skatījāmies uz ekrānu. Saule jau bija pavisam zemu un karājās cieši virs kalnu galotnēm, bet sopkas jau tinās krēslas autā. Spilgti atvizēja nosēšanās josla, garaiņu cepure virs purva tagad bija smaga un nekustīga, bet tās virsējais slānis, kam cauri lauzās saules stari, izskatījās nepatīkami violets. Visa apkārtne bija sastingusi, pat Komovs nekustējās.

—        Pulkstenis ir pieci, — Vanderhūze sacīja paklusā balsī. — Vai nebūtu laiks pusdienot? Genadij, kā jūs ēdīsiet?

—       Man neko nevajag, — Komovs atsaucās. — Esmu jau paņēmis sev lidzi. Bet jūs gan paēdiet, vēlāk var būt tā, ka ēdiens nav ne prātā.

Es piecēlos.

—   Iešu gatavot pusdienas. Ko gribat pasūtīt?

Sajā mirklī Vanderhūze iesaucās:

—   Redz, kur viņš ir!

—   Kur? — Komovs tūlīt jautāja.

—        Pa krastu nāk uz mūsu pusi, tur, no leduskalna. Grādus sešdesmit pa kreisi no jums virzienā uz kuģi.

—       Ahā, tagad es arī redzu! — Maija ierunājās. — Patiešām nāk.

—       Neredzu! — Komovs nepacietīgi iesaucās. — Dodiet koordinātas pēc tālmēra.

Vanderhūze piebāza degunu pie tālmēra ekrāna un nodiktēja koordinātas. Tagad arī es ieraudzīju: gar pašu melnā ūdens malu gausi, gluži kā negribēdams, uz kuģa pusi lēni vilkās zaļgans, dīvaini sagriezies stāvs.

—   Nē, es neko neredzu, — Komovs pikti sacīja. — Pastāstiet man, kas tas ir un kā tas nāk.

—   Nu, vārdu sakot… Vanderhūze iesāka un noklepojās. — Nāk lēnām, skalas uz mums… rokās tur kaut kādu rīkšu saišķi… Apstājas, paurbina ar kāju smiltīs… Br-r-r, tādā salā ar basu kāju… Iet tālāk… Skatās uz jūsu pusi, Genadij . . . Interesanti, viņam nav cilvēka anatomija, precīzāk sakot, uzbūve mazliet citāda nekā cilvēkiem… Tagad viņš atkal apstājas un skatās uz jūsu pusi. Vai tiešām viņu neredzat, Genadij? Viņš taču atrodas tieši jums traverzā, ir tuvāk pie jums nekā pie kuģa …

Pjērs Semjonovs, kosmiskais Mauglis, tuvojās. Tagad viņš atradās ne vairāk kā divsimt metru attālumā, un, kad Maija ekrānā palielināja attēlu, k|uva redzamas pat viņa skropstas. Rietošās saules stari spīdēja tieši starp divām kalnu smailēm, atkal bija pavisam gaišs, un garas ēnas stiepās pār pludmali.