Mazais cilvēkbērns

Apsēdos pie rācijas un sagatavojos darbam. Man aiz muguras Komovs un Vanderhūze par kaut ko klusu sarunājās. Kabīnes otrā galā Maija noregulēja lokveida apskates ekrānus. Es šķiroju radiogrammas. Jā, kamēr mēs risinājām filozofiskās problēmas, Komovs šeit ir pamatīgi nostrādājies. Gandrīz visas viņa radiogrammas bija atbildes uz Centra jautājumiem. Tā kā speciālu norādījumu nebija, es pats noteicu secību, kādā tās noraidāmas.

«ER-2, Ķomovs — Centram, Gorbovskim. Pateicos par laipno ierosinājumu. Uzskatu, ka man nav tiesības atraut Jūs no svarīgākiem darbiem. Informēšu Jūs par visiem jaunākajiem notikumiem.»

«ER-2, Komovs — Centram, Bāderam. No projekta «Skirsts-2» galvenā ksenologa posteņa esmu spiests atteikties. Iesaku Amiredžibi.»

«ER-2, Komovs — Bāzei, Sidorovam. Lūdzu, paglāb mani no brīvprātīgajiem.»

«ER-2, Komovs — Eiropas Preses Centram, Dombini. Jūsu zinātniskā komentētāja ierašanos šeit uzskatu par pāragru. Pēc informācijas lūdzu griezties Centrā, Kontaktu komisijā.»

Un tālāk tādā pašā garā. Vismaz piecas radiogrammas bija adresētas Centrālajam informācijas dienestam. Tās es nesapratu.

Darbs ritēja pilnā sparā, kad atkal iečirkstējās dešifrators.

—  No kurienes? — jautāja Komovs kajītes otrā gali. Viņš stāvēja līdzās Maijai un aplūkoja apkārtni.

—   «Centrs, Vēstures nodaļa…» — es izlasīju.

—  A, nu beidzot! — Komovs iesaucās un nāca pie manis.

—  <r… Projekts «Šķirsts»,» — es turpināju. — «ER-2, Vanderhūzem, Komovam. Informācija. Jūsu atrastais kuģis ar tādu reģistrācijas numuru ir ekspedīcijas zvaigžņu kuģis «Piligrims». Pierakstīšanās vieta Deimosas osta, devies ceļā divsimt trīsdesmit pirmā gada otrā janvāri brīvā izlūkošanā C zonā. Pēdējo reizi atsaucies divsimt trīsdesmit ceturtā gada sestajā maijā no apgabala «Ēna». Apkalpe: Semjonova Marija-Luiza un Semjonovs Aleksandrs Pavlovičs. Kopš divsimt trīsdesmit trešā gada divdesmit pirmā aprīļa tur atrodas pasažieris! Semjonovs Pjērs Aleksandrovičs. «Piligrima» arhīvs…»

Tur bija rakstīts vēl kaut kas, bet pēkšņi Komovs man aiz muguras iesmējās, un es izbrīnījies pagriezos pret viņu. Komovs smējās, viņš staroja.

—   Ta jau es domāju! — viņš triumfējoši sauca, kad mēs visi, mutes iepletuši, skatījāmies uz viņu. — Tā jau domāju! Tas ir cilvēks! Vai saprotat, biedri! Tas ir cilvēks!

Piektā nodaļa CILVĒKI NAV CILVĒKI

—   Palieciet savās vietās! — Komovs jautri nokomandēja, paķēra futrā|us ar aparatūru un devās prom.

Palūkojos uz Maiju. Ar koncentrētu sejas izteiksmi meitene stāvēja kabīnes vidū kā stabs un bez skaņas kustināja lūpas — viņa mēģināja aptvert dzirdēto.

Ar Vanderhūzi bija tāpat. Viņa uzacis bija augstu sarauktas, vaigubārda saslējusies stāvus, un pirmo reizi viņš man atgādināja nevis zidītāju pārstāvi, bet pašu nelabo, kas izvilkts no purva. Uz panorāmas ekrāna bija redzams, ka Komovs, apkāries ar aparatūru, gar būvlaukumu mundri soļoja uz muklāja pusi.

—   Jā-ā! — Maija novilka. — Tad tāpēc tās bērnu mantiņas …

—   Kāpēc? — Vanderhūze ieinteresēts dzīvi vaicāja.

—   Viņš ar tām spēlējās, — Maija paskaidroja.

—   Kas? — Vanderhūze nesaprata. — Komovs?

—   Nē. Semjonovs.

—   Semjonovs? — Vanderhūze brīnījās. — Hm… un kas tad ir?

—   Semjonovs, jaunākais, — es nepacietīgi teicu. — Pasažieris. Bērns.

—   Kāds bērns?

— Semjonovu bērns! — Maija iesaucās. — Saprotiet, kāpēc viņiem bija šūšanas iekārta? Visādas cepurītes, zīdaiņu krekliņi, trīsstūrīši…

—        Trīsstūrīši! — Vanderhūze satriekts atkārtoja. — Tātad viņiem piedzimis bērns! Jā, jā, jā! Es vēl nobrinījos, kur viņi ņēmuši pasažieri, turklāt ar tādu pašu uzvārdu! Man pat prātā… Nu protams!

Ieskanējās radio izsaukuma signāls. Es mehāniski atsaucos. Tas, izrādījās, bija Vadiks. Viņš runāja steidzīgi, pieklusinājis balsi, acīmredzot baidījās, ka viņu var fiksēt…

—        Stas, kas jums tur notiek? Tikai runā ātri, mēs drīz aizlidojam…

—       Tas nav tik žigli izstāstāms, — es neapmierināts paskaidroju.

—   Nu vismaz divos vārdos. Vai Klejotāju kuģi atradāt?

—   Kādu Klejotāju? — es nesapratu. — Kur?

—   Nu, tos… kurus Gorbovskis meklē…

—   Kas atrada?

—        Jūs atradāt! Atradāt taču? — Pēkšņi viņa balss pārvērtās. — Pārbaudu noregulējumu, — viņš stingrā tonī teica. — Atslēdzos.

—   Kas tur ir atrasts? — Vanderhūze gribēja zināt.

—  Vai vēl kāds kuģis?

Es atmetu ar roku.

—        Ziņkārīgie, tāpat vien… Tātad viņš piedzimis trīsdesmit trešā gada aprīlī, bet pēdējo reizi viņi atsaukušies trīsdesmit ceturtā gada maijā,,, Jakov, cik bieži viņiem bija jāatsaucas?

—        Reizi mēnesī, — Vanderhūze atbildēja. — Ja kuģis izlidojis brīvos meklējumos…

—   Acumirkli, — es viņu pārtraucu. — Maijs, jūnijs…

—   Trīspadsmit mēneši, — Maija precizēja.

Es neticēju un aprēķināju pats.

—   Jā, tā ir, — konstatēju.

—   Neticami, vai ne?

—   Kas ir neticami? — Vanderhūze gribēja zināt.

—        Katastrofas dienā mazulim bija gads un viens mēnesis, — Maija paskaidroja. — Kā viņš varēja izdzīvot?

—   Droši vien ar aborigēnu palīdzību, — es sacīju.