Mazais cilvēkbērns

—       «Zeme Londona Kārtraits cienījamo Genadij vēlreiz atgādinu par Jūsu solījumu dot atsauksmi…»

—   Pietiek. Nākamo.

—   «Preses centrs …»

—        Diezgan. Tālāk. Jakov, lasiet tikai to, kas ir no Centra vai bāzes.

Pauze. Vanderhūze pārskatīja kartītes.

—       Centrs Bāders — Jūsu pieprasītā aparatūra nulle — liek transportēta uz bāzi izsūtiet Jūsu orientējošos apsvērumus pēc šādiem punktiem pirmais citas iespējamās aborigēnu apdzīvotās zonas …»

—   Diezgan. Nākamā…

Sajā mirklī mani izsauca bāze. Sidorovs vaicāja pēc Komova.

—        Komova nav, viņš ir izgājis, lai stātos kontaktā, Mihail Albertovič, — es vainīgi teicu.•

—   Vai kontakts jau sācies?

—   Vēl ne. Gaidām.

Sidorovs noklepojās.

—        Nu labi, saistīšos ar viņu vēlāk. Man nav tik steidzīgi. — Viņš brītiņu klusēja. — Vai uztraucaties?

Es pārdomāju savas izjūtas.

—       N-nē, nevar teikt, ka uztraucamies. Tāda dīvaina sajūta. Kā sapnī. Kā pasakā.

Sidorovs nopūtās.

—        Nu labi, es vairs netraucēšu, — viņš teica. — Vēlu sekmes.

Es viņam pateicos, atspiedos ar elkoni uz pults, saņēmu zodu plaukstā un atkal atgriezos pie savām izjūtām. Jā, savādi gan. Cilvēks un ne-cilvēks. Patiesībā viņu laikam nemaz nevar saukt par cilvēku. Cilvēka bērns, ko izaudzē vilki, izaug par vilku. No lāču audzēkņa iznāk lācis. Bet ja cilvēka mazuli sāktu audzēt asloņkaji? Nevis apēstu, bet sāktu audzēt… Nē, runa nav pat par to. Nevienam no viņiem — ne vilkam, ne lācim, ne astoņkājim — nav saprāta. Vismaz tā, ko ksenologi sauc par saprātu, viņiem trūkst. Bet ja mūsu Maugli būtu izaudzējušas būtnes, kas vienlaikus ir gan saprātīgas, gan arī savā ziņā astoņkāji? … Vai pat vēl svešākas un nezināmākas par astoņkājiern… Bet šīs būtnes taču iemācīja viņam taisīt aizsargfantomus, iemācīja mīmikriju — cilvēka organismā nekā tamlīdzīga nav, tātad tās ir mākslīgas aizsargierīces… Pag, pag, bet kādēļ viņam vajadzīga mīmikrija? Kas ir tas, pret ko viņš iemācīts aizsargāties? Planēta galu galā ir tukša un neapdzīvota! iznāk, ka tomēr nav tukša.

Iedomājos milzīgas alas, spokaini violetas gaismas caurstrāvotas, drūmus, krēslainus nostūrus, kuros slēpjas nāves briesmas, un mazo puisēnu, kas zogas gar mikli lipīgajām sienām, sagatavojies ik mirkli izgaist, izkust nedabiskajā gaismā, atstājot ienaidniekam savu ļodzīgo, gaistošo ēnu. Nabaga puisītis. Viņš nekavējoties jāaizved prom no šejienes… Pag, pag! Tas viss ir blēņas. Nekā tāda nemaz nav. Tā nemēdz būt, ka eksistētu komplicēta, gudra, pieredzējusi dzīvības forma un tai apkārt nemudžētu vienkāršākas, zemāk attīstītas dzīvības formas. Cik dzīvu būtņu paveidu šeit atklāts? Laikam vienpadsmit vai divpadsmit — tik vien ir visā plašajā diapazonā starp vīrusiem un cilvēkbērnu. Nē, tā nemēdz būt. Tur kaut kas nav kārtībā. Labi, drīz to mēs uzzināsim. Puišelis mums visu pastāstīs. Bet ja nu ne? Vai cilvēkveidīgie vilcēni, cilvēki-vilki, daudz ko mums pavēstījuši par vilkiem? Uz ko Komovs cer? Man gribējās tūlīt, nekavējoties Komovam pajautāt, uz ko viņš cer.

Izlasījis līdz beigām pēdējo radiogrammu, Vanderhūze krēslā izstaipījās, aizlika rokas aiz pakauša un domīgi teica:

— Es taču pazinu abus Semjonovus. Varu jums teikt, tie bija ļoti jauki, bet reizē arī visai dīvaini cilvēki. Senatnes apjūsmotāji. Protams, Sura zināja visus vecos likumus un mūžīgi tos citēja. Mums tie šķita smieklīgi un bezjēdzīgi, bet viņš tajos saskatīja kaut kādu jaukumu… Katastrofa, agonija, šaušalīgi briesmoņi lien iekšā kuģī… Iznīcināt bortžurnālu, izdzēst savas pēdas izplatījumā — šīs pēdas taču sākas uz Zemes! Jā, šadas izdarības izskatās pēc viņa. — Vanderhūze apklusa, iegrima domās, bet pēc brīža turpināja: — Jāatzīst, ka tadu, kas meklē vientulību, ir daudz vairāk, neka iedomājamies. Jo vientulība nav nemaz tik pe|ama, kā jums šķiet?

—   Tā nav man domāta, — Maija īsi atteica, nenovērsusi skatienu no ekrāna.