Mazais cilvēkbērns

Atklāti runājot, daudz kas no dzirdētā nenonāca līdz manai apziņai. Kādā sakarībā tiek minēts galaktiskais ideāls? Manuprāt, cilvēki kosmosā nemaz nekļūst galaktiski. Es pat teiktu, gluži otrādi, cilvēki ienes kosmosā Zemes elementus — Zemes komfortu, Zemes normas, Zemes morāli. Ja jau esam sākuši par to runāt, tad jāsaka: man un arī visiem maniem paziņām nākotnes ideāls ir mūsu mazā planēta, kas «izplatījusies» visā galaktikā un «iespiedusies» pat tās vistālākajās nomalēs, bet vēlāk varbūt arī aiz tās robežām. Apmēram tadā aspektā es gatavojos izklāstīt Maijai savas domas, bet pēkšņi pamanīju Vanderhūzi, kas droši vien te atradās jau labu laiku. Viņš stāvēja, atbalstījies ar muguru pret sienu, plūkāja savu lūša vaigubārdu un lūkojās uz mums ar domīgi izklaidīgu kamieļa izteiksmi sejā. Piecēlos un pastumti viņam krēslu.

—        Pateicos, — Vanderhūze teica, — es labāk pastāvēšu.

—        Ko jūs šajā sakarībā domājat? — kaujinieciski noskaņotā Maija viņam jautāja.

—   Kādā sakarībā?

—   Attiecībā uz vertikālo progresu.

Vanderhūze brītiņu klusēja, pēc tam nopūties atbildēja:

—        Nav zināms, kas pirmais atklāja ūdeni, bet droši vien to nav izdarījušas zivis.

Vanderhūzes teiciens lika mums ar Maiju drudžaini, saspringti domāt. Pēc mirkļa meitene starodama pacēla pirkstu un iesaucās:

—   O!

—   Tas neesmu es, — Vanderhūze melanholiski iebilda.

—   Sis ir ļoti vecs aforisms, kas man varen labi iepaticies, tikai līdz šim nav bijusi izdevība to pateikt. — Viņš apklusa un pēc mirkļa turpināja: — Runājot par bortžurnālu, iedomājieties, patiešām bija tāds noteikums.

—   Kas par bortžurnālu? — Maija neizpratnē jautāja.

—   Kādā sakarībā jūs runājat par bortžurnālu?

—        Komovs palūdza sameklēt noteikumus, kuros paredzēts iznīcināt bortžurnālus, — Vanderhūze skumji paskaidroja.

—   Nu? — mēs abi reizē iesaucāmies.

Vanderhūze atkal apklusa, pēc tanī atmeta ar roku.

—        Kauns un negodsl Izrādās, ka ir tāds noteikums. Pareizāk sakot, bija — vecajā «Instrukciju krājumā». Jaunajā nav. Kā es varēju zināt? Neesmu nekāds vēsturnieks …

Aizdomājies viņš ilgi klusēja. Maija jau sāka nepacietīgi grozīties.

—       Jā, — Vanderhūze atkal ierunājās. — Ja esi piedzīvojis katastrofu uz nezināmas planētas, ko apdzīvo saprātīgas būtnes — nehurnanoīdi vai humanoīdi, kuri sasnieguši spilgti izteiktu robotu civilizācijas stadiju, — tavs pienākums ir iznīcināt visas kosmogrāfiskās kartes un bortžurnāius.

Mēs ar Maiju saskatījāmies.

—   «Pelikāna» komandieris, nabadziņš, — Vanderhūze turpināja, — laikam ļoti labi zināja vecos likumus, kuriem droši vien jau būs savi divsimt gadi. Tie rakstīti tajos laikos, kad ceļojumi uz zvaigznēm tikko bija sākušies, un izdomāti, cenšoties paredzēt visu, kas var gadīties lidojuma laikā. Bet vai nu visu iespējams paredzēt? — Viņš nopūtās. — Protams, varēja jau iedomāties, kāpēc ar bortžurnālu notikuši tādi pekstiņi. Un Komovs iedomājās… Vai zināt, kā viņš reaģēja uz manu paziņojumu?

—   Nē, — es atteicu. — Ko viņš darīja?

—   Viņš pamāja un sāka runāt par ko citu, — Maija izteica savas domas.

Vanderhūze sajūsmināts paskatījās uz meiteni.

—   Pareizi! — viņš iesaucās. — Patiešām pamāja un sāka runāt par ko citu. Es viņa vietā veselu dienu būtu priecājies, ka esmu tik apķērīgs …

—  Kā tad tur īsti sanāk? — Maija gribēja zināt. — Tātad vai nu nehumanoīdi, vai humanoīdi, bet robotu civilizācijas stadijā. Neko nesaprotu. Vai tu ko saproti? — viņa prasīja man.

Mani varen uzjautrina šī Maijas maniere lepni paziņot, ka viņa neko nesaprot. Es pats diezgan bieži rīkojos tāpat.

—   Viņi piebrauca pie «Pelikāna» ar velosipēdiem, — es teicu.

Meitene nepacietīgi atmeta ar roku.

—   Robotu civilizācijas šeit nav, — viņa nomurmināja. — Nehumanoīdu arī nav …

Atskanēja Komova balss, kas pa iekšējo sakaru tīklu mūs aicināja:

—   Vanderhūze, Glumova, Popov! Lūdzu ierasties kajītē.

—   Sākas! — Maija iesaucās, pielēkdama kājās.

Visi barā mēs ieklupām kajītē. Komovs stāvēja pie galda un lika plastikāta pārvalkā portatīvo translatoru. Spriežot pēc pārslēdzēju stāvokļa, translators bija pieslēgts pie borta skaitļotāja. Komovs izskatījās ārkārtīgi norūpējies, sejas izteiksme ļoti cilvēciska, bez parastās līdz kaklam apnikušās saltās saspringtības.

—   Tūlīt es iziešu, — viņš paziņoja. — Pirmais sikurss.

Jakov, jūs šeit būsiet vecākais. Jūsu galvenais uzdevums gādāt, lai nepārtraukti tiktu novērota apkārtne un borta skaitļotājs darbotos bez pārtraukuma. Tikko parādās aborigēni, nekavējoties paziņojiet man. Iesaku dežurēt pie panorāmas ekrāniem trīs maiņās. Maija, nāciet tūlīt pie ekrāniem. Stas, tur ir manas radiogrammas. Noraidiet tās cik iespējams ātri. Domāju, nav nekādas vajadzības paskaidrot, kādēļ neviens nedrīkst iziet no kuģa. Tas ir viss. Ķerieties pie darba!