Mazais cilvēkbērns

Es paņēmu kartīti. Maija satraukti elpoja man pie pašas auss. Radiogramma patiešām bija negaidīta.

Steidzama. Nulle — sakari. Centrs, Kontaktu komisija. Gorbovskis — Bāzes «Šķirsts» priekšniekam Sidorovarn Nekavējoties pārtraukt visus projekta darbus. Sagatavot komandas un iekārtas iespējamo evakuāciju. Papildinājums — Kontaktu komisijas pilnvarotajam pārstāvim Komovam. Izsludinu rajonu ER-2 par iespējamo kontaktu zonu. Jūs liekat iecelts par atbildīgo. Gorbovskis.

—   Tas tik ir jauki! — Maija sajūsmināta iesaucās.

—   Ak, šis Gorbovskis!

Komovs apstājās un caur pieri palūkojās uz mums.

—   Lūdzu, visi izpildiet manus rīkojumus! Jakov, sameklējiet mūsu ekspertīzes slēdziena kopiju.

Viņi abi ar Vanderhūzi sāka pētīt kopiju, Maija atstāja kuģi, lai iebrauktu glaideri angārā, bet es ieņēmu vietu pie rācijas un sāku kodēt mūsu diskusiju. Taču nepagāja ilgs laiks, un dešifrators atkal iečirkstējās. Komovs pagrūda nost Vanderhūzi un metās pie rācijas. Pārliecies man pār plecu, viņš kāri lasīja rindiņas, kas pa rādījās uz kartītes.

Steidzama. Nulle — sakari. Centrs, Kontaktu komisija, Bāders — F.R-2 kapteinim Vanderhūzem. Nekavējoties apstipriniet, ka atklāti divi. atkārtoju: divi liki uz kuģa, kā ari par bortžurnāla stāvokli, kāds aprakstīts jūsu ekspertīzes slēdzienā. Bāders.

Komovs pasvieda kartīti Vanderhūzem.

—   Tad redz, kur tas suns aprakts, — viņš noteica.

—   Tā, tā … — Viņš pagriezās pret mani. — Stas, ko jūs pašlaik darāt?

—   Kodēju, — īgni atbildēju. Es neko nesapratu.

—   Padodiet diktofonu man! — Komovs pavēlēja

—   Pagaidām atturēsimies no tā. — Viņš noslēpa dikto fonu krūšu kabatā un rūpīgi aiztaisīja atloku. — Tātad darīsim tā. Jakov, apstipriniet, ko viņi jums lūdz. Stas, noraidiet apstiprinājumu. Pēc tam es jūs palūgšu, Jakov … Jūs šajā jautājumā orientējaties labāk par mani. Esiet tik laipns, parocieties mūsu filmotēkā un izskatiet visu oficiālo dokumentāciju par bortžurnāliem.

—   Es jau tāpat zinu visu, kas attiecas uz bortžurnāliem, — Vanderhūze neapmierināts iebilda. — Labāk pasakiet, kas jūs interesē.

—    Pats lāgā nezinu, kas man tieši vajadzīgs. Mani interesē, vai ieraksti bortžurnāla ir izdzēsti nejauši vai ar nodomu. Ja tišuprāt, tad — kāpēc. Kā redzat, tas interesē arī Bāderu … Papūlieties nu, Jakov. Ir taču kādi noteikumi, kuros paredzēta bortžurnāla iznicināšana.

—   Tādu noteikumu nav, — Vanderhūze noņurdēja zem deguna, tomēr devās izpildīt Komova lūgumu.

Komovs pats apsēdās un sāka rakstīt Bādera pieprasīto apstiprinājumu, bet es mocījos, prātodams, kas te īsti notiek, kāpēc sacelta tāda panika un kā Centrā varēja rasties šaubas par absolūti skaidrajiem ekspertīzes slēdziena formulējumiem. Viņi taču nevarēja nodomāt, ka mēs esam sajaukuši Zemes iedzīvotāja mirstīgās atliekas ar kaut kāda aborigēna līķi un pielikuši lieku līķi… Un tomēr kā, velns parāvis, Gorbovskis uzzinājis, kas te pie mums notiek? No manas prātošanas nekāda labuma nebija, un es rezignēti lūkojos uz darba ekrāniem, kur viss bija skaidrs un saprotams; sarūgtināts nodomāju, ka ap robežots cilvēks diemžēl atgādina kiberu. Kā patlaban es, piemēram, — sēžu un truli izpildu pavēles: lika kodēt — kodēju, lika pārtraukt — pārtraucu, bet, kas te notiek, kāpēc notiek un ar ko tas beigsies, — par to man nav ne jausmas. Gluži kā mans Toms: strādā, nabadziņš, vaiga sviedros, cenšas pēc iespējas labāk izpildīt manus rīkojumus, un tam nav ne jausmas, ka pēc desmit minūtēm es aiziešu pie tiem, iedzīšu tos visus kravas telpā, un ne vienam vairs nebūs vajadzīgs ne pats Toms, ne arī viņa darbs …

Komovs pasniedza man ekspertīzes akta apstiprinājumu, es kodēju tekstu, noraidīju to un gribēju jau pārsēsties pie savas pults, bet pēkšņi atskanēja bāzes izsaukums.

—   ER 2? — mierīga balss vaicāja. — Runā Sidorovs.

—   ER-2 klausās! — nekavējoties atsaucos. — Runā kibertehniķis Popovs. Kuru paaicināt, Mihail Albertovič?

—   Lūdzu, Komovu.

Komovs jau sēdēja blakus krēslā.

—   Es klausos, Atos, — viņš teica.

—   Kas pie jums notiek? — Sidorovs jautāja.

—   Parādījušies aborigēni, — mirkli vilcinājies, Komovs atbildēja.

—   Pastāsti sīkāk, ja iespējams.

—   Pirmkārt — ņem vērā, Atos, ka es nezinu un nesaprotu, kā Gorbovskis uzzinājis par aborigēniem. Mēs paši tikai pirms divām stundām apjēdzām, kas te notiek. Es sagatavoju tev infortnāciju, sāku jau kodēt, bet te radās tāds juceklis, ka esmu spiests lūgt tevi pagaidīt vēl kādu laiku. Vecais Bāders mani uzvedināja uz tādām domām … Vārdu sakot, pacieties, lūdzu.

—   Skaidrs, — Sidorovs noteica. — Bet vai pats fakts par aborigēnu eksistenci ir neapšaubāms?

—   Absolūti, — Komovs apgalvoja.

Bija dzirdams, ka Sidorovs nopūšas.

—   Labi, — viņš teica. — Neko nevar darīt. Sāksim visu no gala.

—   Man ļoti žēl, ka tā sanācis, — Komovs sacīja. — Goda vārds, žēl.

—   Nekas, — Sidorovs viņu mierināja. — Izturēsim arī to. — Sidorovs brītiņu klusēja, tad jautāja:

—   Kā esi nolēmis rīkoties turpmāk? Vai gaidīsi komisiju?

—   Nē. Sākšu jau šodien. Un ļoti lūdzu tevi: atstāj ER-2 ar apkalpi manā rīcībā.