Mazais cilvēkbērns

Pagriezos vairāk pa kreisi, izskrēju uz nosēšanās joslas — jau gatavā posmā ar stingru, grubuļainu virsmu, un šeit man veicās labāk — attālums starp mums saruka. «Nekur neaizbēgsi,» es atkārtoju pie sevis, «nē, brālīt, tagad tu nekur neaizbēgsi. Tu atbildēsi man par visu…» Acis nenovērsdams, skatījos uz viņa ātri zibošajām kailajām kājām, kustīgajām lāpstiņām, uz tvaika mutulīti, kas izplūda virs viņa pleca. Tuvojos viņam arvien ātrāk un iekšēji jau gavilēju. Nosēšanās josla beidzās, bet līdz pelēkajam miglas autam virs purva atlika vairs tikai soļu simt, un es kāpināju tempu.

Aizskrējis pie muklāja malas, līdz drūmajai sīko meldru audzei, rēgs apstājās. Brītiņu stāvēja, kā nespēdams izšķirties, tad pār plecu paskatījās uz mani, un es atkal ieraudzīju viņa lielās, tumšās acis — nevis sastingušas, bet, gluži pretēji, ļoti dzīvas un it kā smejošas, un pēkšņi viņš pietupās, ar rokām apņēma ceļgalus un sāka velties. Acumirklī pat neapjēdzu, kas noticis. Tikko te stāvēja cilvēks, dīvains cilvēks, iespējams, tas nemaz nebija cilvēks, bet būtne cilvēka izskatā, un pēkšņi tās vairs nav, bet pa slīkšņu, pāri necaurejamam staignājam, izšļakstīdams dubļus un duļķainu ūdeni, veļas kāds ērmots pelēks kamols. Un kā vēl ripo! Nebiju ticis līdz purva malai, bet viņš jau nozuda aiz miglas vāliem, un no turienes, no pelēko autu puses, dzirdēju šļakstus, smalku, griezīgu svilpšanu un čaboņu, kas pamazām pieklusa, attālinājās.

Pieskrēja Maija un, smagi elpodama, apstājās man līdzās.

—   Aizbēga, — viņa pikti konstatēja.

—   Prom ir, — es piekritu.

Brīdi mēs stāvējām, lūkodamies blāvajos miglas plīvuros. Pēc tam Maija noslaucīja sviedrus no pieres un nodeklamēja:

—   Es aizbēgu no vecmāmas un vecātēva arī…

—        Bet no tevis, kvartīrmeistar, vēl jo vairāk aizbēgšu, — es viņu papildināju un atskatījos atpakaļ.

Nu protams. Muļķi bija skrējuši, bet gudrie, kā paši saprotat, stāvējuši un skatījušies. Mēs ar Maiju bijām te divi. Tālumā blakus kuģim vīdēja Komova un Vanderhūzcs sīkie augumi.

—        Skrējiens bija uz goda, — Maija noteica, arī skatīdamās uz kuģa pusi. — Būs kilometri trīs, ne mazāk, kā jums šķiet, kapteini?

—   Piekrītu jums, kapteini, — es atsaucos.

—        Paklau, — meitene domīgi sacīja. — Varbūt tas mums tikai rādījās?

Satvēru viņu aiz pleciem. Manī ar jaunu spēku uzliesmoja brīvības izjūta, sajūsma, grandiozu, mirdzošu perspektīvu apziņa.

—        Ko tu no visa tā saproti, muļķītel — es iebrēcos, no laimes būdams tuvu asarām, un sapurināju meiteni no visa spēka. — I<o iu saproti no halucinācijām! Un tev nekas nav arī jāsaprot! Dzīvo laimīgi un ne par ko tamlīdzīgu nedomā!

Maija apjukusi blisināja acis, mēģināja izrauties, bet es viņu vēlreiz pamatīgi sapurināju, apņēmu ap pleciem un vilku uz kuģi.

—        Pagaidi! — Maija pārsteigta vāji pretojās. — Patiešām, ko tu iedomājies … Laid taču mani vaļā, kas tās par idiotiskām maiguma izpausmēm!

—        Ejam, ejam, — es atkārtoju. — Ejam! Tūlīt doktora Mboga mīlulis mums iegriezīs — mana sirds jauš, ka velti esam skrējuši, nevajadzēja mums to darīt…

Maija strauji izrāvās, brīdi pastāvēja, pēc tam pietupās, nolieca galvu un, ar rokām apņēmusi ceļgalus, sāka šūpoties uz priekšu un atpakaļ.

—        Nē, — viņa teica, atkal pieceldamās. — To nu es nesaprotu.

—        Un nevajag arī. Komovs mums visu paskaidros. Sākumā nosvētīs, jo galu galā mēs viņam izjaucām kontak-. tus, bet pēc tam tomēr visu paskaidros …

—        Paklau, man ir aukstil — Maija teica, lēkādama uz vietas. — Skriesim!

Rikšojām atpakaļ uz kuģi. Pirmā sajūsma bija noplakusi, un es sāku aptvert, kas patiesībā noticis. Iznāca, ka planēta patiešām ir apdzīvotai Un kā vēl apdzīvota — prāvi cilvēkveidīgi radījumi, varbūt pat saprātīgas būtnes, iespējams, civilizētas …

—        Stas, varbūt tie ir pantieši? — Maija skriedama jautāja.

—   No kurienes tie būtu te uzradušies? — es brīnījos.

—        Nu, visādi var gadīties… Mēs taču nezinām visas projekta detaļas. Varbūt pantiešu pārvietošana uz šejieni jau sākusies.

—       Nē, tas nevar būt, — es iebildu. — Sis nemaz neizskatījās pēc pantieša. Pantas iedzīvotāji ir liela auguma, sarkanādaini… Turklāt, velns parāvis, viņi ir apģērbušies, bet šis bija pavisam pliks!

Pie lūkas apstājāmies, un es palaidu Maiju pa priekšu.

—        Brr-r! — viņa nodrebinājās, berzēdama plecus. — Nu, vai iesim saņemt svētību?

—   Labi lielu, — es piekritu.

—   Un labi stipru, — Maija papildināja.

Klusu iezagāmies kajītē, taču mums neizdevās palikt nemanītiem. Mēs jau tikām gaidīti. Komovs staigāja pa kajīti uz priekšu un atpakaļ, rokas salicis aiz muguras, bet Vanderhūze, zodu izslējis, raudzīdamies gaisā, tina ap pirkstiem vaigubārdu: labajā pusē uz labās rokas, bet kreisajā — uz kreisās rokas pirksta. Ieraudzījis mūs, Komovs apstājās, bet Maija neļāva viņam runāt.

—        Aizbēga, — viņa lietišķi ziņoja. — Aizlaidās tieši pār muklāju un pavisam neparastā veidā…

—   Cietiet klusu! — Komovs viņu pārtrauca.