Mazais cilvēkbērns

Apetītes man nebija nekādas, pat doma par ēšanu šķita briesmīga. Paņēmu glāzi piena un iedzēru malku. Pa šķielējis sāņus, redzēju, ka Maija skatās uz mani un viņai ir ļoti liela vēlēšanās pajautāt, kas ar mani vispār notiek. Tomēr viņa neko nevaicāja, bet Vanderhūze sāka gari un plaši spriedelēt, cik vērtīga no medicīnas viedokļa ir tāda atslodzes diena un cik labi, ka šodien mēs ēdam tieši tādas, nevis citādas brokastis. Viņš mums sīki izskaidroja, kas ir gavēnis un ko nozīmē — lielais gavēnis, un ar zināmu godbijību atsaucās par agrīnajiem kristie šiem, kuri to stingri ievēroja. Viņš mums pastāstīja arī, kas ir vastlāvis, taču drīz vien pats juta, ka ir pārāk aiz rāvics, stāstot par pankūkām ar ikriem, baliku, stori un citām garšīgām piedevām, apklusa un ņēmās kārtot vaigubārdu. Sarunas nevedās. Es uztraucos par sevi, Maija uztraucās par mani, bet, runājot par Komovu, jāteic, ka viņš atkal, tāpat kā vakar, bija nelāgā omā. Acis viņam bija apsarkušas, lielākoties vērstas uz galdu, bet laiku pa laikam viņš atmeta galvu un paskatījās uz visām pu sēm, it kā dzirdētu sevi saucam. Viņš bija sadrupinājis briesmīgi daudz maizes un darīja to joprojām, tā ka man radās vēlēšanās sadot viņam pa pirkstiem kā mazam bērnam. Tā mēs, bēdīgu cilvēku grupa, sēdējām, bet nabaga Vanderhūze līda vai no ādas laukā, lai mūs izklaidētu.

Pašreiz viņš nopūlējās, stāstīdams kādu briesmīgi garu, bēdīgu notikumu, kuru uz vietas izdomāja, bet nekādi nemācēja to nobeigt, kad pēkšņi Komovs izgrūda dīvainu, apslāpētu skaņu, it kā sausas maizes gabals viņam būtu iespriedies rīklē. Pāri galdam paskatījos uz viņu un pārbijos. Komovs sēdēja, izsļējies taisns kā svece, ar abām rokām ieķēries galda malā, viņa sarkanās, asinīm pieplūdušās acis spiedās ārā no dobumiem, viņš stingi blenza kaut kur man garām un kļuva arvien bālāks. Es pagriezos un sastingu: pie sienas starp filmotēku un šaha galdiņu stāvēja mans nesenais rēgs.

Tagad redzēju to pavisam skaidri. Tas bija cilvēks, katrā ziņā humanoīds, maziņš, izkāmējis, pilnīgi kails. Viņa āda bija tumša, gandrīz melna un spīdēja, it kā ieziesta ar eļļu. Seju nesaskatīju vai arī nepaturēju prātā, bet tūlīt ievēroju, tāpat kā bija noticis nakts murgos, ka šis cilvēciņš ir tāds kā greizi sašķiebies, kā ūdeņu izgrauzts. Un viņa acis! Lielas, tumšas, pilnīgi nekustīgas, aklas kā statujai.

—   Redz, kur viņš ir! Redz, kur! — Komovs gārdza.

Viņš rādīja ar pirkstu pavisam citā virzienā, un tur

manu acu priekšā tieši gaisā izauga cita figūra. Tāds pats nekustīgs, lāsmojošs rēgs, bet šoreiz parādība bija sastingusi it kā straujā, trauksmes pilnā izrāvienā, skrējienā, kā fotoattēlā sprinteris uz starta. Tajā pašā mirklī Maija metās rēgam pie kājām. Krēsls grabēdams aizlidoja sāņus, meitene ar kareivīgu kliedzienu izslīdēja parādībai cauri un ietriecās videofona ekrānā, es vēl paspēju ievērot, ka vīzija sašūpojās un sāka gaist, bet Komovs jau kliedza:

—   Durvis! Durvis!

Redzēju, ka kaut kas mazs, nespodri balts, gluži kā salona siena, saliecies uz priekšu nedzirdamā skrējienā, ieslīdēja durvīs un nozuda gaitenī. Tad es traucos tam paka].

Tagad kauns atcerēties, bet tajā mirklī man bija vienalga, kas tā par būtni, no kurienes radusies un kāpēc atrodas šeit, — jutos bezgalīgi atvieglots, jo sapratu, ka no šī brīža beigušies visi mani murgi un šausmas, un mani pārņēma dedzīga vēlēšanās rēgu panākt, sagrābt, sasiet un atstiept šurp.

Durvīs uzgrūdos Komovam, notriecu v-iņu no kājām, pats, aiz viņa aizķerdamies, paklupu, pa gaiteni aizskrēju uz visām četrām, gaitenis jau bija tukšs, vienīgi gaisā sajutu pazīstamo aso ožamā spirta smaku, aiz muguras Komovs kaut ko kliedza, klaudzēja papēži, es pielēcu kājās, izdrāzos cauri kesonam, ieniru lūkā un, nepaguvis «saaugt» ar membrānu, izlidoju ārā, violetajā saules gaismā.

Rēgu ieraudzīju tūlīt. Viņš skrēja uz būvlaukumu, joņoja viegli, ar basajām kājām tikko skardams sasalušās smiltis, bija sagriezies tikpat šķībi kā iepriekš un skrienot savādi kustināja atpakaļ atstieptos elkoņus, bet tagad rēgs vairs nebija ne tumšs, ne matēts, viņš bija gaiši violets, un saule atstaroja viņa vājajos plecos un sānos. Savādais radījums skrēja taisni pie maniem kiberiem, un es palēnināju gaitu, gaidīdams, ka viņš nobīsies un pagriezīsies pa labi vai pa kreisi, taču viņš nenobijās un desmit soļu attālumā paslīdēja garām Tomam, un man bija grūti ticēt savām acīm, kad šis grandiozais muļķis laipni signalizēja rēgam ar parasto «gaidu pavēles».

—   Uz purvu! — aiz muguras aizelsusies sauca Maija. — Spied viņu uz purvu!

Mazais aborigēns jau pats skrēja uz purva pusi. Jāatzīst, ka skriet viņš prata, un atstatums starp mums samazinājās ļoti lēni. Vējš man svilpa gar ausīm, no tālienes Komovs kaut ko sauca, taču Maija viņu pārkliedza.

—   Vairāk pa kreisi, turies vairāk pa kreisi! — ar azartu viņa bļāva.