Mazais cilvēkbērns

—   Pat nedomāju to darīt, — viņa iebilda, atņemdama man pudeli. — Sēžu kā nolādēta, vakarvakarā nekā nedarīju, tagad sakrājies tik daudz visādu darbu… Kāda runa var būt par pastaigu!

Viņa atdeva man pudeli, es mehāniski iedzēru, juzdams, ka mani atkal pārņem neskaidra trauksmes sajūta, un pēkšņi man kā zvīņas nokrita no acīm: Maija bija ģērbusies mājastērpā — savā iemīļotajā pūkainajā jakā un šortos, galvā uzsiets lakatiņš, zem kura redzamie mati bija mitri.

—   Vai biji dušā? — es vēl stulbi prasīju.

Viņa kaut ko atbildēja, bet man jau tāpat viss bija skaidrs. Piecēlos. Kārtīgi noliku pudeli uz sēdekļa. Pats nezin ko nomurmināju. Pēc tam atrados gaitenī un tad savā kajītē, nez kāpēc nodzēsu augšējo gaismu, iededzu naktslampiņu, atlaidos guļvietā un pagriezos ar seju pret sienu. Mani atkal kratīja drudzis. Galvā jaucās saraustītas domas, tādas kā, piemēram: «Tagad nu gan viss pagalam, viss velti, tagad nu gan pilnīgi un uz visiem laikiem.» Pieķēru sevi, ka atkal esmu sācis ieklausīties. Un atkal kaut ko dzirdēju, saklausīju kaut ko nepiedienīgu. Tad strauji piecēlos, attaisīju naktsskapīti, paņēmu miegazāļu tableti un paliku zem mēles. Atkal atlaidos guļvietā. Pa sienām skraidīja ķirzakas, ēnainie griesti lēnām sagriezās slīpi, naktslampiņa te iedegās neciešami spilgti, te spīdēja tikko saredzami, kaktos izmisīgi sīca mirstošās mušas. Šķiet, bija atnākusi Maija, bažīgi skatījās uz mani, apsedza ar kaut ko un nozuda, pēc tam parādījās Vadiks, apsēdās kājgalī un sirdīgi teica: «Ko tu te vārties? Vesela komisija tevi gaida, bet tu guli.» — «Runā ska|āk,» Ninona Vadikarn teica. «Viņam kaut kas noticis ar ausim, viņš nedzird.» Savaikstiju kokainu seju un sacīju, ka tas viss ir nieki. Piecēlos, un mēs visi iegājām sadragātajā «Pelikānā», viss organiskais tajā bija sadalijies, gaisā jūtama asa ožamā spirta smaka — tāpat kā toreiz gaitenī. Bet tas nemaz nebija «Pelikāns», drīzāk gan tas varēja būt būvlaukums, mani roboti rosījās, nosēšanās josla brīnum jauki mirdzēja saulē, un es visu laiku baidījos, ka Toms uzbrauks virsū divām mūmijām, kas gulēja šķērsām pār joslu, tas ir, visi domāja, ka tās ir mūmijas, bet patiesībā tie bija Komovs un Vanderhūze, un bija nepieciešams, lai neviens to nezinātu, jo viņi sarunājās un viņus dzirdēju vienīgi es. Taču no Maijas jau neko nevar noslēpt. «Vai neredzat, ka viņam slikti?» viņa dusmīgi teica un uzklāja man uz deguna un mutes mitru drānu, kas bija samērcēta ožamajā spirtā. Es slāpu nost, sāku mētāt galvu pa spilvenu un pielēcu sēdus.

Acis man bija va|ā, un naktslampiņas gaismā tūlīt ieraudzīju cilvēku. Tas stāvēja pie pašas gultas un noliecies uzmanīgi skatījās man tieši sejā. Vājajā apgaismojumā viņš šķita tumšs, gandrīz melns — murgains sašķiebies stāvs bez sejas, ļodzīga figūra bez noteiktām kontūrām, un tāds pats šaudīgs, neskaidrs atspulgs bija viņam uz krūtīm un pleca.

Jau iepriekš skaidri zinādams, kā tas beigsies, es pastiepu roku pret viņu, un mana roka izgāja viņam cauri, kā iziet caur gaisu, bet viņš salīgojās, sāka bālēt, gaist un nozuda bez pēdām. Atkritu uz muguras un aizvēru acis. Vai jūs zināt, ka alžīriešu bejam zem paša deguna ir puns? Zem paša deguna … Es biju nosvīdis slapjš kā žurka, un man bija neizturami smacīgi. Es slāpu nost.

Ceturtā nodaļa RĒGI UN CILVĒKI

Pamodos vēlu, ar smagu galvu, cieši apņēmies tūlīt pēc brokastīm sameklēt Vanderhūzi, paaicināt viņu kaut kur sāņus un izstāstīt visu. Šķiet, nekad mūžā nebiju juties tik nelaimīgs. Viss bija cauri, tāpēc neizdarīju pat parastos rīta vingrojumus, bet iegāju pastiprinātu jonu dušā un vilkos uz kopkajīti. Jau stāvēdams uz sliekšņa, apjēdzu, ka vakarvakarā savu nepatikšanu dēj esmu pilnīgi aizmirsis dot pavāram rīkojumu atttiecībā uz brokastīm, un tas mani nobeidza pavisam. Sveiciena vietā nomurminādams kaut ko nesaprotamu, pats juzdams, ka no nepatīkamās sajūtas un kauna esmu sarkans kā vārīts vēzis, apsēdos savā vietā un grūtsirdīgi aplūkoju galdu, cenzdamies, lai manas acis nesastaptu neviena klātesošā skatienu. Maltīte patiešām bija pieticīga kā klosterī. Visi ēda rupju maizi un piedzēra pienu. Vanderhūze savu riecienu apkaisīja ar sāli, bet Maija savējo apzieda ar sviestu. Komovs gremoja sausu maizi, pienam pal nepieskardamies.