Mazais cilvēkbērns

Sirdīgi berzēdams salstošos vaigus un degunu, es šajā brīnišķīgajā gaismā apskatīju gatavos pamatus. Toms, neatlaidīgi sekodams man pa pēdām, pakalpīgi paziņoja vajadzīgos skaitļus, bet, kad nodzisa blāzma, tikpat pakalpīgi ieslēdza prožektorus. Un, kā vienmēr, valdīja nāves klusums, vienīgi zem papēžiem čirkstēja sasalušās smiltis. Pēc tam izdzirdēju balsis: Maija un Vanderhūze bija iznākuši paelpot svaigu gaisu un papriecāties par krāšņo debesu izrādi. Maijai ziemeļblāzma ļoti palika, tā bija vienīgā parādība, kas viņu sajūsmināja uz šīs planētas. Atrados no kuģa diezgan tālu, metrus simt, un abus runātājus neredzēju, bet balsis dzirdēju pavisam skaidri. Sākumā klausījos nevērīgi, ar vienu ausi. Maija kaut ko runāja par aplauzītām koku galotnēm, bet Vanderhūze basā rūca par bortu kvaziorganiskā seguma eroziju — acīmredzot viņi atkal apsprieda «Pelikāna» bojāejas cēloņus un apstākļus.

Viņu sarunā bija jūtams kaut kas dīvains. Es vēlreiz atkārtoju, ka sākumā klausījos to ne visai uzmanīgi, un tikai vēlāk sapratu, kāpēc ta ir savāda. Viņi sarunājās, it kā viens otru nedzirdētu. Vanderhūze, piemēram, teica: «Viens planetārais dzinējs viņiem bija vesels, citādi viņi gluži vienkārši nebūtu spējuši atmosfērā manevrēt…» Bet Maija mala tik savu: «Nē, Jakov, ne vairāk kā desmit, piecpadsmit gadu. Paskatieties uz šiem sacietējumiem.»

Es iekāpu vienā no gatavajiem pamatiem, lai apskatītu tā dibenu, bet, kad izlīdu ārā, saruna bija kļuvusi sakarīgāka, taču mazāk saprotama. Viņi runāja tā, it kā atrastos teātrī un mēģinātu lugu.

—   Kas tas tāds? — Maija jautāja.

—   Es teiktu, ka rotaļlieta, — Vanderhūze atbildēja.

—   Es arī tā teiktu. Bet kāpēc?

—   Hobijs. Tur nav nekā savāda, visai izplatīts hobijs.

Vispār izklausījās, ka šī spēle ir līdzīga tai, ar ko mēs

bijām izklaidējušies bāzē, gaidīdami formēšanu. Vadims, piemēram, ne no šā, ne no tā rēca pa visu ēdamistabu: «Kapteini! Pieņemu lēmumu nomest astesgalu un aiziet hiperpārejā!» — uz ko kāds cits asprātis nekavējoties atkliedza: «Atbalstu jūsu lēmumu, kapteini! Neaizmirstiet galvasgalu, kapteini!» — un tā tālāk.

Tomčr šī dīvainā saruna drīz pārtrūka. Bija skaidri dzirdams, kā nošvīkstēja lūkas membrāna, un pēc tam atkal iestājās klusums. Apskatīju pēdējo pamatu, uzteicu Tomu par labu darbu un pavēlēju viņam pārslēgt Džeku uz nākamo celtniecības darbu posmu. Ziemeļblāzmā apdzisa, un dziļajā tumsā, kas tagad iestājās, nekas nebija redzams, vienigi manu kiberu borta ugunis. Juzdams, ka mans degungals nupat, nupat nosals un nokritīs, es rikšiem pieskrēju pie kuģa, sataustīju lūkas membrānu un ielēcu kesonā. Kesona kamera ir brīnišķīga. Tā ir viena no jaukākajām vietām uz kuģa. Droši vien tas tāpēc, ka kesons ir pirmā telpa, kas dāvā tikamo mājas izjūtu: no svešas saltas, draudīgas pasaules tu esi atgriezies savās īstajās mājās, kur tevi sagaida siltums un kur esi pasargāts. No tumsas — gaismā. Nometu kažoku un, pa ceļam berzēdams plaukstas un šad tad iesaukdamies, devos uz kajīti.

Tur jau sēdēja Vanderhūze, apkrāvies ar papīriem, un, sērīgi noliecis galvu, pārrakstīja kārtējo ekspertīzes slēdziena lapu. Šifrēšanas mašīna žirgti tarkšķēja zem viņa pirkstiem.

—   Mani palīgi jau pabeiguši pamatus, — es palielījos.

—   Ahā, — Vanderhūze atsaucās.

—   Kas jums tur bija par rotaļlietām? — es vaicāju.

—   Rotaļlietas… — Vanderhūze izklaidīgi atkārtoja. — Rotaļlietas? — viņš jautāja, nepārtraukdams mašīnas čirkstināšanu. — Ak rotaļlietas… — Vanders nolika pārrakstīto lapu un paņēma citu.

Brīdi pagaidīju un tad atkārtoju:

—   Kas tās ir par rotaļlietām?

—   Kas tās par rotaļlietām … — Vanderhūze nozīmīgi atkārtoja un, atmetis galvu, paskatījās uz mani. — Vai tu tā formulē jautājumu? Tas ir, vai saproti… Bet, starp citu, kas to lai zina, kas tās par rotaļlietām. Tur, uz «Pelikāna»… Atvaino, Stas, es vispirms pabeigšu, kā tev šķiet?

Uz pirkstgaliem aizgāju pie savas pults, kādu laiciņu vēroju, kā strādā Džeks, kas jau bija sācis celt meteostacijas sienas, bet pēc tam tāpat uz pirkstgaliem izlavījos no kajītes un devos pie Maijas.

Meitenes istabā dega visi iespējamie gaismas avoti, viņa pati pa turku modei sakrustotām kājām sēdēja guļvietā un izskatījās ļoti aizņemta. Uz galda, guļvietas un grīdas — visur bija izklāti lieli salīmēti auduma gabali, kartes, uzmetumi, izstieptas aerofotogrāfiju ermoņikas, skices un pieraksti, un Maija tos visus pēc kārtas pētīja, kaut ko atzīmēja, reizēm paķēra lupu, reizēm pudeli ar sulu, kas stāvēja blakus uz krēsla. Kādu laiciņu pavērojis viņu, izraudzījos mirkli, kad sulas pudele atradās pie AAaijas, un pats apsēdos uz krēsla, tā ka pudele, ko meitene neskatīdamās lika atpakaļ, nokļuva tieši man rokā, kas bija pastiepta pretī.

—   Paldies, — es teicu un iedzēru malku.

Maija mazliet pacēla galvu.

—   A, tas esi tu? — viņa neapmierināti noteica. — Ko tev vajag?

—   Ienācu tāpat vien, — laipni atbildēju. — Vai izstaigājies pietiekami?