Mazais cilvēkbērns

Es biju apstulbis. Maija tāpat. Kādu laiku mēs klusējām. Viss noteikti bija tā, kā viņš teica. Viss noskaidrojās un iznāca ļoti eleganti, bet… Protams, bija ļoti patīkami apzināties, ka visas bailes nu ir aiz muguras un ka tieši mūsu grupai laimējies atklāt vēl vienu humanoīdu rasi. Tomēr reizē tas nozīmēja visradikālāko pārmaiņu mūsu dzīvē. Un ne tikai mūsējā vien. Pirmkārt, pat ar neapbruņotu aci bija redzams, ka projektam «Šķirsts» pienācis gals. Šī planēta ir aizņemta, pantiešu vajadzībām būs jāmeklē cita. Otrkārt, ja tiks precīzi noskaidrots, ka aborigēni ir saprātīgas būtnes, mūs droši vien nekavējoties aizvāks no šejienes, bet mūsu vietā te ieradīsies Kontaktu komisija. Visi šie apsvērumi, protams, bija ļoti skaidri ne tikai man, bet arī pārējiem. Vanderhūze satraukts plūkāja vaigubārdu un teica:

—   Kāpēc tieši saprātīgi? Manuprāt, pagaidām trūkst pierādījumu, ka viņi būtu saprātīgi, kā jums šķiet, Genadij?

—   Neapgalvoju, ka viņi noteikti ir saprātīgi, — Komovs iebilda. — Es tikai teicu: ir pamats domāt, ka tā ir.

—   Kāds tad ir tas pamats? — Vanderhūze vēl joprojām nevarēja nomierināties. Viņam ļoti negribējās atstāt iesildīto vietiņu. Tā bija viņa vājība — viņam patika iesildīta vieta. — Kas tas ir par pamatu? Ja nu vienīgi ārējais izskats…

—   Runa ir ne tikai par anatomiju, — Komovs paskaidroja. — Akmeņi pie bākas nepārprotami ir salikti zināmā kārtībā, tām noteikti jābūt kādām zīmēm. Akmeņi un zari nosēšanās joslā … Neko kategoriski apgalvot negribu, bet ļoti izskatās pēc tā, ka humanoīdi, kam ir pirmatnēja kultūra, mēģina nodibināt sakarus. Slepena izlūkošana un reizē arī kā dāvanas, kā brīdinājums…

—   Jā, tā izskatās, — Vanderhūze nomurmināja un ļāvās prostrācijai.

Atkal iestājās klusums, pēc tam Maija čukstus vaicāja:

—   Bet kas liecina, ka viņu fizioloģija un nervu sistēma ir sevišķi tuva mūsējai?

Komovs apmierināts pameta ar galvu.

—   Arī šajā ziņā mums ir tikai apsvērumi, netieši pierādījumi. Tomēr tie ir pietiekami svarīgi. Pirmkārt, aborigēni spēj iekļūt kuģī. Kuģis tos ielaiž. Lai būtu ar ko salīdzināt, atgādināšu, ka ne Tagoras iedzīvotājam, pat ne pantietiin, par spīti viņu ļoti lielajai līdzībai ar cilvēku, neizdodas tikt cauri lūkas membrānai. Viņu priekšā lūka gluži vienkārši neatveras …

Es iebelzu sev pa pieri.

—   Velns parāvis! Tātad visi mani kiberi bijuši pilnīgā kārtībā! Aborigēni droši vien skraidījuši gar Tomu, un viņš apstājies, jo baidījies uzbraukt virsū cilvēkam… Bet pēc tam viņi laikam uzskatījuši Tomu par dzīvu būtni, sākuši vicināt rokas un nevilšus devuši viņam signālu: «Bīstami! Nekavējoties uz kuģi!» Tas taču ir ļoti vienkāršs signāls… — Es parādīju. — Nu, un mani palīgi skriešus devās uz kravas telpu… Protams, tā būs noticis… Jā, arī pirmīt pats savām acīm redzēju: Toms reaģēja uz aborigēnu kā uz cilvēku.

—   Tas ir — kā? — Komovs ātri jautāja.

—   Kad aborigēns parādījās viņa vizieru laukā, Toins signalizēja: «Gaidu pavēli.»

—   Ļoti vērtīgs novērojums, — Komovs atzinīgi teica.

Vanderhūze smagi nopūtās.

—   Jā, «Šķirstam» nu ir gals. Zēl, — Maija secināja.

—   Kas tagad būs? — es jautāju.

Atbildi nesagaidīju. Komovs pacēla lapas ar saviem pierakstiem, zem tiem atradās diktofona kastīte.

—   Lūdzu, atvainojiet, — viņš teica, apburoši pasmai dīdāms. — Lai velti nezaudētu laiku, es pierakstīju mūsu diskusiju. Pateicos par precīzi formulētajiem jautājumiem. Stas, es jūs palūgšu: nokopējiet to visu un ar steidzamo impulsu noraidiet tieši uz Centru, bet kopiju uz bāzi.

—   Nabaga Sidorovs, — Vanderhūze paklusu noteica. Komovs uzmeta viņam ātru skatienu un atkal nolaid* acis uz papīriem.

Maija atvirzīja krēslu.

—   Nu, vismaz mani kvartīrmeistara pienākumi šeit ii galā, — viņa noteica. — Eju sakravāt mantas.

—   Lūdzu, mirkli pagaidiet, — Komovs viņu aizturēja — Šeit tika jautāts, kas tagad būs. Atbildu. Būdams Kcn taktu komisijas pilnvarots loceklis, es uzņemos vadību. Pasludinu visu mūsu rajonu par varbūtējā kontakta zonu. Jakov, lūdzu, sagatavojiet atbilstošu radiogrammu. Visi darbi, kas paredzēti pēc projekta «Šķirsts», tiek pārtraukti. Roboti tiek demobilizēti un pārvesti uz kravas telpu. Atstāt kuģi drīkst tikai ar manu atļauju. Šīrīta medības ar dzinējsuņiem droši vien būs radījušas zināmas grūtības kontaktu nodibināšanā. Jauni pārpratumi būtu ārkārtīgi nevēlami. Tātad, Maija, es lūdzu jūs iebraukt glaideri angārā. Jūs, Stas, lūdzu, nodarbojieties ar savu kibersistēmu … — Viņš pacēla pirkstu. — Bet vispirms nosūtiet diskusijas pierakstu… — Viņš pasmaidīja un gribēja piebilst vēl ko, bet šajā mirklī ielarkšķējās rācijas dešifrators.

Vanderhūze pastiepa garo roku, izņēma no uztvērēja «kabatas» radiogrammu un pārskrēja tai ar acīm. Viņa uzacis saraucās.

—   Hm, — viņš novilka. — Pārtver gaisā. Genadij, vai jūs neesat induktors?

Vanderhūze pasniedza kartīti Komovam. Arī tas pārskrēja telegrammai ar acīm un tāpat savilka uzacis.

—   To nu gan es nesaprotu, — Komovs nomurmināja, nometa kartīti uz galda un, salicis rokas aiz muguras, sāka staigāt pa kajīti uz priekšu un atpakaļ.