Mazais cilvēkbērns

Sis ir sens strīds. Manuprāt, cilvēce zina pietiekami daudz, lai spriestu, kāda attīstība ir vēsturiski perspektīva un kāda — ne. Maija šaubās par to. Viņa apgalvo, ka mēs zinām ārkārtīgi maz. Mēs esam saskārušies ar divpadsmit saprātīgām rasēm, turklāt trīs no tām ir nehumanoīdi. Kādās attiecībās mēs esam ar šiem nehumanoīdiem, to laikam nevar pateikt pats Gorbovskis: vai esam nodibinājuši ar tiem kontaktus vai ne un, ja esam, vai vienošanās bijusi abpusēja vai arī mēs esam uztiepuši tiem savu gribu, varbūt viņi vispār uzskata mūs nevis par sev līdzīgiem saprāta ziņā, bet raugās uz mums kā uz retu dabas parādību, kaut ko līdzīgu meteorītiem. Ar humanoīdiem viss ir skaidrs: no deviņām humanoīdām rasēm tikai trīs piekrita kontaktiem ar mums, turklāt leonīdieši, piemēram, labprāt dalās ar mums savā informācijā, bet mūsu — Zemes — informāciju ļoti laipni, taču noteikti noraida. Varētu likties, ka te viss ir skaidrs: kvaziorganiskie mehānismi ir daudz racionālāki un ekonomiskāki par pieradinātiem dzīvniekiem, taču leonīdieši no mehānismiem atsakās. Kāpēc? Kādu laiku mēs strīdējāmies, sapināinies pretrunās, izteicām katrs savu viedokli (to mums ar Maiju bija ik uz soļa), un beidzot Maija pavēstīja, ka tās visas ir muļķības.

—   Tas nav būtiskais. Vai saproti, kas ir jebkuru kontaktu galvenais uzdevums? — viņa jautāja. — Vai saproti, kāpēc cilvēce jau divsimt gadu pūlas nodibināt sakarus un priecājas, ja tas izdodas, bet ir apbēdināta, ja nekas neiznāk?

Es, protams, to sapratu.

—   Mūs interesē saprāta izpēte. Dabas augstākā veidojuma izpēte.

—   Vispār tas ir pareizi, — Maija piekrita, — taču tie ir tikai vārdi, tāpēc ka patiesībā mūs interesē nevis saprāta problēma vispār, bet gan mūsu, cilvēka, saprāta problēma, citiem vārdiem, mūs interesē galvenokārt mēs paši. Jau piecdesmit tūkstošus gadu mēģinām izprast paši sevi, taču, darot to no iekšienes vien, uzdevums nav atrisināms, tāpat kā nav iespējams aiz matiem sevi pacelt. Jāskatās uz sevi no ārpuses, ar svešām, pilnīgi svešām acīm …

—   Bet kāpēc tas būtu vajadzīgs? — es agresīvi jautāju.

—   Bet tāpēc, — Maija pārliecinoši atteica, — ka cilvēce kļūst galaktiska. Kādu tu iedomājies cilvēci pēc simt gadiem?

—   Kādu iedomājos? — Es paraustīju plecus. — Tādu pašu kā tu… Bioloģiskā revolūcija beigusies, galaktiskā barjera pārvarēta, izeja uz nulles pasauli… nu, plaši izplatītas kontakta vīzijas, realizēta P abstrakcija…

—   Es nejautāju, kādus tu iedomājies cilvēces sasniegumus pēc simt gadiem. Gribēju zināt, kādu tu iedomājies pašu cilvēci pēc simt gadiem.

Apjucis mirkšķināju acis. Neredzēju nekādu starpību starp abiem jautājumiem. Maija uzvaroši skatījās uz mani.

—   Vai par Komova ideju esi dzirdējis? — viņa vaicāja. — Vertikālais progress un tamlīdzīgi…

—   Vertikālais progress? — atcerējos, ka esmu ko tādu dzirdējis. — Pag, pag… Tas, šķiet, bija Boroviks, Mikava … vai ne?

Maija sāka rakāties pa galda atvilktni.

—       Toreiz tu bārā dejoji ar savu Taņečku, bet Komovs sapulcināja puišus bibliotēkā… Se, ņeml — Viņa pastiepa man kristalofonu. — Paklausies.

Negribīgi piestiprināju kristalofonu un sāku klausīties. Tas bija kaut kas lekcijai līdzīgs, ko lasīja Komovs, un ieraksts sākās ar pusvārdu. Komovs runāja nesteidzīgi, vienkāršiem vārdiem, viegli saprotami, acīmredzot piemērojoties auditorijas līmenim. Viņš minēja daudz piemēru, bija asprātīgs. Lekcijas saturs bija apmēram šāds.

Zemes cilvēks pilnībā apguvis kosmosu un kļūst par galaktikas cilvēku. Simttūkstoš gadu cilvēce spraukusies uz priekšu pa šauru tuneli, lauzušies cauri aizgruvumiem, cauri brikšņiem, nonākusi strupceļā, daudzi gājuši bojā zem nobrukumiem, bet priekšā vienmēr bija gaisma, mērķis, un tagad mēs esam iznākuši ārā no alas, izklīduši klajumā zem zilas debess. Jā, līdzenums ir plašs, te mums ir kur izvērsties. Bet tagad mēs redzam, ka tas ir līdzenums un virs tā — debesis. Jauna dimensija. Jā, līdzenumā ir labi, un atliku likām var nodarboties ar P abstrakciju. Un varētu domāt: ja jau tepat ir tik daudz, ko darīt, nekas vairs nespiedīs mūs tiekties uz augšu, jaunajā dimensijā… Bet galaktikas cilvēks nav vairs vienkārši Zemes cilvēks, kas dzīvo galaktikas plašumos pēc Zemes likumiem. Tas ir jau kas vairāk. Ar citiem eksistences likumiem, ar citiem eksistences mērķiem. Bet mēs taču nezinām na šos likumus, ne šos mērķus. Tātad būtībā ir runa par galaktikas cilvēka ideāla formulējumu. Zemes cilvēka ideāls ir veidojies gadu tūkstošiem, pamatojoties uz senču pieredzi, uz visdažādākajām mūsu planētas dzīvības formām. Galaktikas cilvēka ideāls acīmredzot jāveido uz galaktisko dzīvības formu un dažādo saprātu pieredzes vēsturi. Pagaidām mēs pat nezinām, kā pie šī uzdevuma ķerties, bet mums taču tas būs jārisina, turklāt tā, lai upuru skaits būtu minimāls un mēs kļūdītos pēc iespējas mazāk. Cilvēce nekad neķeras pie uzdevuma, kuru nav sagatavojusies atrisināt. Tas ir ļoti pareizi, bet arī mokoši …

Tāpat kā sācies, ieraksts beidzās pusvārdā.