Mazais cilvēkbērns

—   Semjonovs izdzēsis ierakstus bortžurnālā. Tātad kādu viņš bija ieraudzījis… Un Komovam nav ko riet uz mani! Tās bija īstas bērna raudas! Vai tad nu gadu vecu bērnu neesmu dzirdējis raudam… Viņi to visu ierakstīja, bet, kad puisēns bija paaudzies, deva viņam noklausīties …

—    Ierakstīšanai vajadzīga tehnika, — Maija atgādināja.

—   Nu, ja arī neierakstīja, tad iegaumēja, — es paliku pie sava. — Tas nav svarīgi.

—   Ahā, — Vanderhūze ierunājās. — Semjonovs ieraudzīja vai nu nehumanoīdus, vai humanoīdus robotu civilizācijas stadijā un tāpēc izdzēsa ierakstus bortžurnālā. Kā instrukcijā paredzēts.

—   Neizskatās, ka te būtu robotu civilizācija, — Maija šaubījās.

—   Tātad nehumanoīdi… — beidzot es aptvēru. — Biedri, ja šeit mīt nehumanoīdi, tad tas ir tāds gadījums… es gluži vienkārši nezinu… Cilvēks — starpnieks, vai saprotat? Tas reizē gan ir, gan nav cilvēks, humanoīds un nehumanoīds! Līdz šim nekas tamlīdzīgs nav dzirdēts. Tāda situācija nevienam pat sapņos nav rādījusies!

Mani pārņēma sajūsma. Arī Maija bija aizgrābta. Mūs apžilbināja perspektīvas. Miglainas, neskaidras, taču žilbinoši rožainas. Te bija runa ne tikai par to, ka pirmo reizi vēsturē varēs nodibināt kontaktu ar nehumanoīdioin. Cilvēce iegūs pašu unikālāko burvju spoguli, un tas priekšā atvērsies durvis uz agrāk absolūti nepieejamu, neizdibināmu, principiāli jaunas, citas psiholoģijas pasauli, un Komova miglainā ideja par vertikālo progresu beidzot ieguva eksperimentālu pamatu …

—    Kāda iemesla dēļ nehumanoīds sāks noņemties ar cilvēka bērnu? — Vanderhūze domīgi teica. — Kam tas viņiem vajadzīgs, un ko viņi no tā saprot?

Rožaino perspektīvu spilgtums jau mazliet apdzisa, bet Maija tūlīt atrada argumentu, ko izaicinoši izteica Vanderhūzem:

—   Uz Zemes ir zināmi gadījumi, kad nehumanoīdi izaudzinājuši cilvēka bērnus.

—   Tas ir uz Zemes! — Vanderhūze ar nožēlu secināja.

Viņam bija taisnība. Visi zināmie saprātīgie nehumanoīdi atpalikuši no cilvēka daudz vairāk nekā vilki, pat vairāk nekā astoņkāji. Tāds nopietns speciālists kā Krīgers taču apgalvojis, ka Garotes saprātīgie gliemeži uzskata cilvēku un visu viņa tehniku nevis par reālās pasaules parādību, bet gan par savas neiedomājamās iztēles augli,..

—        Un tomēr cilvēkbērns ir palicis dzīvs un izaudzis! — Maija atcirta.

Ari viņai bija taisnība.

Pēc dabas esmu skeptisks. Man nepatīk iedziļināties un pārāk fantazēt. Esmu citāds nekā Maija. Bet te gluži vienkārši šaubām nebija vietas. Gadu vecs bērns. Ledus tuksnesis. Viens. Tas taču acīm redzams, ka viens pats viņš nevarēja izdzīvot. Turklāt arī izdzēstais ieraksts bortžurnālā radīja šaubas. Kādas hipotēzes vēl varētu būt? Varbūt kādi citas planētas sūtņi — humanoīdi nejauši gadījušies tuvumā, kas viņu izaudzēja, bet pēc tam paši aizlidoja … Blēņas, bez šaubām …

—        Varbūt viņš nemaz neizdzīvoja? — Maija atkal sāka šaubīties. — Varbūt viss, kas no viņa palicis pāri, ir raudas un vecāku balsis?

Vienu mirkli man šķita, ka viss sagrūst. Mūžīgi Maija kaut ko izdomā. Bet drīz vien es jau biju attapies.

—       Kā tad viņš tiek kuģī? Kā viņš var komandēt manus kiberus? Nē, draugi, vai nu mēs esam sastapuši kosmosā precīzu — saprotiet? — precīzu, ideālu cilvēka repliku, vai arī tas ir kosmosa Mauglis. Nezinu, kura versija ir ticamāka.

—   Es arī nezinu, — Maija atzinās.

—   Es arī ne, — Vanderhūze piebalsoja.

Reproduktorā atskanēja Komova balss:

—        Uzmanību! Esmu izgājis pozīcijā. Uzmanīgi vērojiet apkārtni. Man no šejienes redzama tikai neliela josla. Vai radiogrammas bija?

Iemetu acis uztvērēja «kabatā».

—   Vesela paka, — es konstatēju.

—   Vesela paka, — Vanderhūze atkārtoja mikrofonā.

—   Stas, vai manas radiogrammas nosūtījāt?

—       Bet… visas vēl ne, — atteicu, steidzīgi sēzdamies pie rācijas.

—   Visas vēl ne, — Vanderhūze ziņoja mikrofonā.

—       Velns parāvis! — Komovs izsaucās. — Pietiek filozofēt, ķerieties pie darba! Maija, nenolaidiet acis no ekrāna! Izmetiet no galvas visu citu un vērojiet ekrānu! Popov, lai pēc desmit minūtēm mana pēdējā radiogramma būtu ēterā! Jakov, nolasiet, kas tur pienācis uz mana vārda …

Kad beidzu radiogrammu pārraidi un palūkojos, ko dara pārējie, visi bija iegrimuši darbā. Maija sēdēja pie apskates pults — panorāmas ekrānā bija redzams Komovs, sīks cilvēka stāvs pie paša krasta; migla virs purva cēlās un grima, bet nekādas citas kustības visā trīssimt sešdesmit grādu rādiusā septiņu kilometru attālumā no kuģa nebija manāmas. Komovs sēdēja ar muguru pret mums: acīmredzot viņš gaidīja, ka mūsu Mauglis parādīsies no purva puses. Maija, apkārtni vērodama, lēni grozīja galvu un laiku pa laikam kādam aizdomīgākam rajonam pagrieza maksimālo palielinājumu — tad uz mazo monitoru ekrāniem parādījās te nolīcis krūms, te kāpas violetā ēna dzirkstošajās smiltīs, te neskaidrs plankums retajā pundurkoku audzē.

Vanderhūze monotoni dudināja mikrofonā: — «…psiholipa varianti kols sešpadsmit en svītra trīsdesmit divi dzeta vai sešpadsmit em,,, mamma .,, svītra trīsdesmit viens epsilons …»

—   Pietiek, — Komovs noteica. — Nākamo.