Mazais cilvēkbērns

Tas bija bērns, puisēns gadus divpadsmit vecs, stūrains pusaudzis, kaulains garkājis ar asām lāpstiņām un elkoņiem, bet tā arī bija visa viņa līdzība ar parastiem zēniem. Viņa seja nebija kā citiem puišeļiem — tajā gan saskatījām cilvēkam raksturīgus vaibstus, taču tā bija pilnīgi nekustīga, pārakmeņojusies, sastingusi kā maska. Vienīgi acis bija dzīvas, lielas, tumšas, un viņš tās šaudīja pa labi un pa kreisi, gluži kā caur maskā izgrieztiem caurumiem. Ausis bija lielas, atstāvošas, labā manāmi prāvāka par kreiso, bet no kreisās auss pāri kaklam iīdz atslēgas kaulam stiepās tumša, grubuļaina rēta — rupjš, nepareizi saaudzis iecirtums. Rūsganie, savēlušies mati nekārtīgās pinkās krita uz pieres un pleciem, spurojās uz visām pusēm, uz pakauša slējās brašs cekuls. Atbaidošā, nepatīkamā seja, kam turklāt vēl bija mironīga, zilganzaļa nokrāsa, laistījās, it kā būtu noziesta ar taukiem. Tāpat spīdēja viss viņa ķermenis. Viņš bija gluži kails, un, kad zēns pienāca pavisam tuvu pie kuģa un nometa smiltīs zaru klēpi, mēs redzējām, cik viņš ir stiegrains, viņā nebija ne miņas no aizkustinošās bērna nevarības. Viņš bija gan kaulains, bet ne vājš — apbrīnojami stiegrains kā pieaudzis cilvēks, nevis muskuļots, bet tieši stiegrains. Tagad varēja redzēt briesmīgas plēstas rētas: viena dziļa kreisajā sānā stiepās pāri ribām līdz pat gūžai un laikam bija par cēloni tam, kāpēc zēns izskatījās tik greizs; vēl viena rēta vīdēja uz labās kājas, un krūtīs redzams dziļš iespiedums. Jā, viegli viņam te nav gājis. Planēta bija cītīgi malusi un grauzusi cilvēkbērnu un galu galā, kā redzams, tomēr pielāgojusi saviem apstākļiem.

Tagad viņš atradās soļus divdesmit no mums, pie ekrānā pārredzamās joslas pašas malas. Žagaru klēpis gulēja zemē viņam pie kājām, bet viņš, nolaidis rokas, stāvēja un skatījās uz kuģi; protams, viņš nevarēja redzēt objektīvus, taču šķita, ka viņš skatās mums tieši acīs. Mazais stāvēja tādā pozā, kādā cilvēks nekad nestāv — ne atpūšoties, ne gaidot, ne arī satraukumā. Kreisā kāja bija atvirzīta nedaudz atpakaļ un celī viegli saliekta, taču viņš ar visu svaru atbalstījās tieši uz tās. Turpretī kreisais plecs bija sašķiebts uz priekšu. īsu brīdi tādu stāvokli var ieņemt cilvēks, kas gatavojas mest disku, bet ilgi tā nav iespējams nostāvēt, un šādu pozu neviens nesauks par skaistu. Mūsu viesis tā stāvēja vairākas minūtes, tad pēkšņi pietupās un sāka kārtot savas rīkstes. Es sacīju — pietupās, bet tas nav visai precīzi: viņš nolaidās uz kreisās kājas, labo nesaliecot izstiepa uz priekšu — tagad uz viņu bija pat nepatīkami skatīties, it sevišķi, kad viņš sāka kārtot žagarus un ar labo kāju piepalīdzēja rokām. Pēc tam mūsu Mauglis pacēla acis un skatījās uz mums, pastiepa rokas, katrā saujā satvēris pa rīkstei, un pēc tam sākās kaut kas neiedomājams, ko vispār neņemos aprakstīt.

Varu teikt tikai vienu: viņa seja atdzīvojās, nē, ne vien atdzīvojās, bet pārvērtās kustīgu muskuļu sakopojumā. Nezinu, cik cilvēka sejā ir muskuļu, bet viņam tie visi vienā mirklī sāka vibrēt, ņirbēt, savilkties, atslābt, un katrs no tiem patstāvīgi, bez apstājas un ārkārtīgi komplicēti. Nezinu nekā tāda, ar ko varētu salīdzināt šīs kustības. Varbūt ar viļņu ņirboņu saules gaismā, bet ūdens virsmas vibrācijā vērojama vienveidība un reizē haoss, šeit turpretī neparastajās kustībās bija manāms noteikts ritms, jēgpilna kārtība, tā nebija slimīga, konvulsīva raustīšanās, agonija. Tā bija muskuļu deja, ja tā var izteikties. To sāka sejas muskuļi, pēc tam ņirboņa pārgāja uz pleciem, krūtīm, ievibrējās rokas, un sažņaugtajās dūrēs sausie žagari trīsēt trīsēja, tic krustojās, sa-, vijās, sitās cits pret citu — atskanēja čaboņa, ritmiska, klusa bungu rīboņa, tarkšķi, čirkstoņa, it kā kuģa priekšā atrastos neskaitāmi liels sienāžu pulks. Sī «izrāde» ilga ne vairāk kā minūti, bet man jau acīs sāka ņirbēt un ausis aizkrita. Pēc tam troksnis pieklusa un kustības kļuva lēnākas. Ņirboņa vispirms norima žagariņos, pēc tam rokās, tad plecos un beidzot sejā, un līdz ar to viss bija beidzies. Uz mums atkal lūkojās sastingusi maska. Zēns viegli piecēlās, pārkāpa pāri žagaru klēpim un pēkšņi nozuda nepārredzamajā joslā.

—        Ko jūs klusējat? — Komovs eksplodēja. — Jakov! Jakov! Vai jūs dzirdat mani? Kāpēc klusējat?

Es atguvos un ar acīm sameklēju Komovu. Ksenopsihologs stāvēja saspringtā pozā, pagriezies uz mūsu pusi, no viņa kājām smiltīs stiepās gara ēna. Vanderhūze nokremšļojās un atsaucās:

—   Klausos.

—   Kas tur nolika?

—   Baidos, ka nepratīšu pastāstīt. Varbūt jūs, jaunieši?

—        Pjērs runāja ar mums! — Maija sacīja apspiestā balsī. — Viņš sāka ar mums runāt! …

—        Klausieties, vai viņš neaizgaja pie lūkas? — es vaicāju.

—        Ļoti iespējams, — Vanderhūze atteica. — Genadij, viņš iegaja nepārrcdzamaja joslā. Varbūt viņš devās pie lūkas…