Mazais cilvēkbērns

Tā viņš gāja ilgi, un mēs pat nepamanījām, ka migla kļūst bālāka, izplūst, līdz beidzot ekrānā bija redzama vienīgi pienaina gaisma un tikko saskatāmas Mazā Cilvēkbērna izplesto pirkstu kontūras. Tad viņš apstājās. Mēs to sapratām no tā, ka skaņas, kas līdz šim bija gan pastiprinājušās, gan pieklusušas, tagad vairs nemainījās, plūda vienmērīgi. Tās pašas skaņas. Vesela skaņu lavīna, kaskāde. Sēcoša dunoņa, murmināšana rupja balsī, apspiesti pīksti… kaut kas skanīgi plīsa un skaļām šļakatām izšķīda uz visām pusēm … čirksti, gurkstēšana, metāliski triecieni… Pēc tam neskaidrajā vienmērīgajā gaismas starojumā radās tumši plankumi, desmitiem tumšu plankumu, lielu un mazu; sākumā tie bija neskaidri, izplūduši, bet pamazām, iegūdami arvien noteiktākus apveidus, kļuva apbrīnojami līdzīgi kaut kam ārkārtīgi pazīstamam, un pēkšņi es atskārtu, ko tas nozīmē. Absurds, tas bija kaut kas neiespējams, un tomēr šī doma vairs nelaida mani vaļā. Tie bija cilvēki. Desmitiem, simtiem cilvēku, vesels ļaužu pūlis, kas sastājušies noteiktā kārtībā un redzami it kā mazliet no augšas… Un tad kaut kas notika. Kādu sekundes daļu attēls kļuva ļoti skaidrs, bet tas bija pārāk īss mirklis, lai pagūtu kaut ko noteiktu saskatīt. Pēc tam atskanēja izmisīgs kliedziens, attēls sagriezās un nozuda. Un tūlīt atskanēja Komova satracinātā balss:

—   Kāpēc jūs to darījāt?

Ekrāns bija nedzīvs. Komovs stāvēja, nedabiski izslējies, dūrēs sažņaugtās rokas atspiedis pret pulti. Viņš skatījās uz Maiju. Meitene bija nobālusi, tomēr mierīga. Viņa arī piecēlās un, neteikdama ne vārda, nostājās pretī Komovam.

—   Kas nolicis? — Vanderhūze piesardzīgi vaicāja. Acīmredzot arī viņš neko nesaprata.

—   Jūs esat vai nu huligāns, vai… — Komovs aprāvās, tomēr nevaldīja pār sevi: — Izslēdzu jūs no mūsu grupas! Aizliedzu atstāt kuģi, ieiet kopkajītē un aktīvo aizsardzības līdzekļu vadības postenī! Atstājiet šo telpu!

Maija, vēl arvien neteikdama ne vārda, pagriezās un izgāja. Ne mirkli nedomādams, es viņai sekoju.

—   Popov! — Komovs asi uzsauca.

Es apstājos.

—   Lūdzu nekavējoties pārraidīt šo ierakstu uz Centrul Steidzīgi!

Viņš skatījās man tieši acīs, un mani pārņēma nelaba sajūta. Tādu es Koinovu vēl nekad nebiju redzējis. Tāds Komovs bez šaubīšanās varēja pavēlēt, uzlikt mājas arestu un vispār apspiest jebkuru dumpi pašā iedīglī. Jutu, ka tūlīt sadalīšos divās dajās. «Kas notika ar Mazo?» man galvā pavīdēja doma.

Vanderhūze noklepojies ierunājās:

—   E-ē, Genadij, varbūt tomēr nevajadzētu uz Centru? Gorbovskis taču ir jau bāzē. Varbūt labāk pārraidīt uz bāzi, kā jūs domājat?

Komovs vēl arvien lūkojās uz mani. Viņa piemiegto acu skatiens bija salts kā ledus.

—   Jā, protams! — tagad Komova balss bija jau mierīga. — Kopiju uz bāzi Gorbovskim! Pateicos, Jakov. Popov, pie darba!

Man nekas cits neatlika kā sēsties pie rācijas, taou es biju neapmierināts. Ja mēs, kā agrāk, nēsātu naģenes, es tagad pagrieztu to otrādi — ar nagu pakausī. Bet naģenes man nebija, tāpēc, izvilcis kaseti no rekordera, aprobežojos ar to, ka izaicinoši jautāju:

—   Kas tad īsti ir noticis? Ko viņa tik sliktu izdarīja?

Komovs brīdi klusēja. Viņš atkal bija apsēdies uz

sava krēsla un, lūpas kodīdams, ar pirkstiem bungoja pa tā elkoņu balstiem. Ari Vanderhūze, vaigubārdu izslējis, nogaidoši skatījās uz viņu.

—   Viņa ieslēdza prožektoru, — beidzot Komovs teica

Es momentā nesapratu.

—   Kādu prožektoru?

Komovs, neteikdams ne vārda, ar pirkstu norādīja uz nospiesto taustiņu.

—   A-ā, — Vanderhūze ar nožēlu novilka.

Es klusēju. Paņēmu kaseti un gāju pie rācijas. Atklāti runājot, man nebija ko teikt. Pat par mazākiem pārkāpumiem cilvēki bez žēlastības un ar kaunu tika padzīti no dienesta kosmosā. Maija bija ieslēgusi avārijas zibspuldzi, kas iemontēta «trešās acs» stīpā. Tāpēc viegli varēja iedomāties, kā jutās alu iemītnieki, kad mūžīgajā tumsā uz mirkli bija uzliesmojusi mazā saule. Izlūku, ja tas zaudējis samaņu, pēc šī uzliesmojuma no orbītas var atrast pat apgaismotajā planētas pusē… pat ja viņš atrodas zem nogruvuma… Tāda prožektora izslarojums ir diapazonā no ultravioletajiem līdz ultraīsajiem viļņiem. Vēl nav bijis gadījuma, ka izlūkam ar šādu prožektoru nebūtu izdevies aizbaidīt visbriesmīgāko, visasinskārāko zvēru. Pat tahorgi, kuri vispār nebaidās ne no kā, šāda prožektora gaismu Ieraudzījuši, bremzē ar pakaļkājām un partrauc savu trako skrējienu … «Viņa ir sajukusi,» bezcerīgi nodomāju. «Pavisam traka kļuvusi…» Bet, sēzdamies pie rācijas, teicu:

—   Ak kungs, cilvēks kļūdījās un nospieda nepareizo taustiņu …

—   Jā, patiešām, — Vanderhūze piebalsoja. — Droši vien tā arī bija. Viņa acīmredzot gribēja ieslēgt infrasarkano prožektoru… Taustiņi atrodas blakus… Kā jūs domājat, Genadij?

Komovs klusēja. Viņš pie pults kaut ko darīja. Negribēju uz viņu skatities. Ieslēdzu automātu un demonstratīvi lūkojos uz otru pusi.