Mazais cilvēkbērns

—   Nepatīkami, protams, — Vanderhūze murmināja. — Ai-ai-ai… Tas patiešām var ietekmēt… Aktīva iedarbība … Nez vai patīkama .. . Hm … Pēdējā laikā mēs visi esam mazliet uzbudināti, Genadij. Nav brīnums, ka meitene kļūdījās… Man pašam, vai zināt, gribējās kaut ko darīt… kā nekā pastiprināt attēlu… Nabaga Mazais… Man šķiet, tas bija viņš, kas iekliedzās…

—   Skatieties un priecājieties, — Komovs teica. — Trīsarpus kadri.

Bija dzirdams, ka Vanderhūze norūpējies iesēcas. Nenoturējos un atskatījos. Ekrānā neko nevarēju saredzēt, jo viņi bija sabāzuši galvas kopā un aizsedza man redzeslauku, tāpēc piecēlos un piegāju klāt. Ekrānā atkal pavīdēja tā pati aina, ko biju redzējis pēdējā mirklī, bet kas nepaguva aiziet līdz manai apziņai. Attēls bija skaidrs, tomēr es nesapratu, kas īsti tur ir. Daudz cilvēku, ļoti daudz melnu absolūti vienādu tēlu, kas izkārtojušies kā figūras uz šaha galdiņa. Viņi stāvēja it kā klajā, labi apgaismotā laukā. Priekšējās figūras bija lielākas, bet uz aizmuguri tās atbilstoši perspektīvas likumiem samazinājās. Rindas izskatījās bezgalīgas un tālumā saplūda vienā nepārtrauktā melnā svītrā.

—   Tas ir Mazais, — Komovs teica. — Vai pazīstat?

Beidzot pār mani nāca apskaidrība: tas patiešām bija

mūsu Cilvēkbērns, viņa attēls, kas neskaitāmi daudz reižu atspoguļojās bezgaldaudzos spoguļos.

—   Izskatās pēc daudzkārtēja spoguļattēla, — Vanderhūze nomurmināja.

—   Spoguļattēls… — Komovs atkārtoja. — Bet kur tad ir lampas atspulgs? Un kur ir Mazā ēna?

—   Nezinu, — Vanderhūze godīgi atzinās. — Patiešām, ēnai ir jābūt.

—   Un ko domājat jūs, Stas? — Komovs nepagriezies vaicāja.

—   Neko, — īsi atteicu un gāju atpakaļ savā vietā. Patiesībā es, protams, domāju gan, manas smadzenes bija ārkārtīgi nodarbinātas, taču neko nespēju izdomāt. Redzētais man visvairāk atgādināja formālistu spalvas zīmējumu.

—   Jā, neko daudz mēs neesam panākuši, — Komovs konstatēja. — Pat saru kušķis neko nelīdzēja…

—   Oho-ho-ho… — Vanderhūze noteica, smagi piecēlās un izgāja.

Arī man bija vēlēšanās aizskriet un paskatīties, ko Maija dara un kā viņa jūtas. Palūkojies uz hronometru, tomēr paliku sēžam, jo līdz pārraides beigām vēl atlika minūtes desmit. Komovs man aiz muguras kaut ko čaukstināja. Pēc tam viņa roka pastiepās pār manu plecu un uz pults nolaidās gaišzilā radiogrammas veidlapa.

—   Tas ir paskaidrojuma raksts. Nosūtiet tūlīt, līdzko būsiet beidzis ieraksta pārraidi.

Es izlasīju radiogrammu.

«ER-2, Komovs — Bāze, Gorbovskim. Kopija: Centrs, Bāderam. Nosūtām jums TA tipa raidītāja ierakstu. Raidītāja nesējs — Mazais. Ieraksts notika no 13.46 līdz 17.02 pēc borta laika. Pārtraukts sakarā ar nejaušu zibspuldzes ieslēgšanos, kas nolikusi manas neuzmanības dēļ. Pašlaik situācija ir nenoteikta.»

Nesapratu tekstu, tāpēc pārlasīju radiogrammu vēlreiz. Pēc tam atskatījos uz Komovu. Viņš sēdēja agrākajā pozā, atspiedis zodu pret sakrustotiem pirkstiem, un skatījās uz panorāmas ekrānu. Nevarētu teikt, ka mani pārplūdināja karsts pateicības vilnis. Nē, tā nebija. Sis cilvēks man nebija diez cik simpātisks, bet — gods kam gods — šoreiz viņa rīcība bija augstsirdīga. Nez vai daudzi līdzīgā situācijā būtu rīkojušies tik noteikti un vienkārši. Nav svarīgi, kāpēc viņš tā darīja: vai nu žēlodams Maiju (diez vai), vai arī kaunēdamies par savu asumu (izklausās ticamāk), vai tāpēc, ka pieder pie tiem vadītājiem, kas padoto rīcību uzskata tikpat kā par savējo. Tagad vismaz draudi izlidot kā putniņam no kosmosa Maijai bija būtiski mazinājušies, bet paša Komova pozīcijas Kontaktu komisijā jūtami pasliktinājušās. Labi, Genadij Jurjevič, vajadzīgajā brīdī to atcerēsimies. Tāda rīcība visādi atbalstāma. Bet ar Maiju mēs vēl parunāsim. Patiešām — kāda velna pēc. viņa to darīja? Nav taču vairs nekāds mazais bērns, kas grib spēlēties ar lellēm?

Automāts noklakšķēja un izslēdzās, es ķēros pie radiogrammas. Ienāca Vanderhūze, stumdams sev pa priekšu galdiņu uz riteņiem. Gluži bez trokšņa un ar neparastu vieglumu, kas darītu godu viskvalificētākajam kiberam, viņš nolika paplāti ar šķīvjiem Komovam pie labās rokas. Komovs izklaidīgi pateicās. Paņēmu glāzi tomātu sulas, izdzēru un ielēju vēl.

—   Bet salātus ne? — Vanderhūze apbēdināts jautāja.

Pakratīju galvu un teicu Komovam aiz muguras:

—   Esmu visu izdarījis. Vai varu būt brīvs?

—       Jā, — Komovs nepagriezies atbildēja. — Kuģi neatstājiet.

Gaitenī Vanderhūze inan pavēstīja:

—   Maija ēd pusdienas.

—   Histēriķe, — dusmīgi noteicu.

—       Tieši otrādi, es teiktu, ka viņa ir pavisam rāma un apmierināta. Nav ne mazāko pazīmju, ka viņa nožēlotu.

Mēs reizē iegājām Maijas kajītē. Viņa sēdēja pie galda, ēda zupu un lasīja kādu grāmatiņu.

—       Sveika, cietumniec, — teicu, ar savu glāzi apsēzdamies viņai pretī.

Maija pacēla skatienu no grāmatas, palūkojās uz mani un piemiedza aci.

—   Un ko priekšnieks? — viņa apvaicājās.

—        Iegrimis smagās pārdomās, — atteicu, nenolaizdains acis no viņas. — Spriež, vai uzraut tevi tūlīt fokmastā vai arī aizvest līdz Duvrai, kur tevi pakārs ķēdēs.

—   Kas redzams pie horizonta?