Mazais cilvēkbērns

Jūtu, ka diskutējot esam nonākuši uz slidena ceļa. Centrs man kategoriski noteicis par katru cenu izvairīties no tādām sarunām, kuras varētu uzvedināt Mazo Cilvēkbērnu uz domām par aborigēniem. Un jāatzīst, šāds aizrādījums ir vietā. No tādām sarunām pavisam izvairīties man neizdodas, un pēdējā laikā esmu ievērojis, ka Alazais ļoti slimīgi pārdzīvo pat to, ja pašam iznāk pieminēt savu dzīvesveidu. Varbūt sāk ko nojaust? Kas to lai zina… Nu jau vairākas dienas gaidu, ka viņš man tieši par to jautās. Es šo jautājumu gan gaidu, gan baidos no tā …

—   Kāpēc jūs varat, bet es nevaru?

—   To mēs vēl īsti nezinām, — atzīstos un uzmanīgi piebilstu: — Ir hipotēze, ka tu tomēr neesi gluži cilvēks …

—   Kas tad ir — cilvēks? — nekavējoties seko otrs jautājums. — Kas ir — «gluži cilvēks»?

Man nav visai skaidrs, kā atbildēt uz šādu jautājumu, un es apsolu viņam pastāstīt par to nākamajā tikšanās reizē. Viņš ir pārvērtis mani par īstu enciklopēdistu. Reizēm es caurām dienām to vien daru kā savācu informāciju. Galvenais Informācijās dienests darbojas manām vajadzībām, lielākie dažadu zinātņu nozaru speciālisti strādā man, man ir tiesibas jebkuru mirkli sazināties ar ikvienu no viņiem un lūgt paskaidrojumus gan attiecībā par P abstrakcijas modelēšanu, par abisālo dzīvības formu vielmaiņu, par šaha etīdēm …

—   Tu izskaties noguris, — Mazais lūdzjūtīgi saka. — Vai esi noguris?

—   Nekas, — es atmetu ar roku. — Izturēt var.

—   Cik dīvaini, ka tu nogursti, — Mazais domīgi turpina. — Es nezin kāpēc nekad nepiekustu. Un kas tas vispār ir — nogurums?

Dziļi ievelku elpu un sāku Mazajam Cilvēkbērnam skaidrot, kas ir nogurums. Manī klausoties, viņš izliek priekšā akmentiņus, kurus apstrādājis vecais, labais Toms, izveidodams tos kuba, lodes, paralēlepipeda, konusa vai citā — sarežģītākā formā. Brīdī, kad esmu beidzis, viņa priekšā ir izaudzis ļoti komplicēts veidojums, kam līdzīga nav visā pasaulē, tomēr tas ir savdabīgi harmonisks un dīvainas jēgas pilns.

—   Tu stāstīji labi, — Mazais atzinīgi saka. — Vai mūsu saruna tiek ierakstīta?

—   Jā, protams.

—   Vai attēls ir labs, skaidrs? Attēls!

—   Kā vienmēr.

—   Lai tad šo figūru paskatās vectēvs. Paskaties, vecotēv: izdzīšanas mezgli ir šeit, šeit un šeit…

Mazā Cilvēkbērna vectēvs Pāvels Semjonovs strādā Parsifala abstrakciju realizācijas jomā. Viņš nav nekāds zinātnes spīdeklis, tomēr ir ļoti erudīts, un Mazais pastāvīgi uztur ar viņu radošus sakarus. Pāvels Semjonovs man teica, ka Mazais bieži vien domā naivi, taču viņa domas vienmēr ir oriģinālas un dažiem viņa veidojumiem var būt kāda nozīme Parsifala teorijas attīstībā.

—    Katrā ziņā, — es piekritu. — Noteikti pateikšu. Jau šodien.

—        Varbūt tie visi ir tikai sīkumi, — pēkšņi viņš saka un ar vienu kustību iznīcina savu konstrukciju. — Ko Ļova pašlaik dara? — viņš jautā.

Ļova ir bāzes vecākais inženieris, liels jokpēteris un anekdošu stāstītājs. Kad viņš sarunājas ar Mazo, visa telpa ap planētu ir aizrautīgu smieklu un spiedzienu pilna, bet mani pārņem it kā greizsirdība. Mazais ļoti mīl Ļovu un katrreiz noteikti pavaicā par viņu. Reizēm viņš interesējas arī par Vanderhūzi, un tad ir jūtams, ka tīksmais vaigubārdas noslēpums vēl līdz šim laikam nav atminēts, tas vēl arvien ir aktuāls. Vienu vai divas reizes viņš ir vaicājis par Komovu, un man vajadzēja paskaid rot, kas ir projekts «Sķirsts-2» un kāpēc šim projektam nepieciešams ksenopsihologs. Par Maiju gan viņš nav jautājis nevienu reizi. Kad es pats mēģināju ierunāties par meiteni un pūlējos paskaidrot, ka Maija, ja arī ir viņu piemānījusi, tad darījusi viņa paša labā, ka no mums četriem tieši Maija bija pirmā, kas saprata, cik Mazajam grūti un cik nepieciešama viņam ir palīdzība, — ka (i es to pūlējos viņam iestāstīt, viņš gluži vienkārši piecēlās un gāja prom. Tieši tāpat viņš piecēlās un aizgāja, kad es reiz ņēmos viņam ieskaidrot, kas ir meli…

—        Ļova guļ, — es saku. — Pie mums tagad ir nakts, pareizāk sakot, nakts pēc borta laika.

—   Tātad arī tu gulēji? Es atkal pamodināju tevi?

—   Tas nav nekas briesmīgs, — es saku no sirds.

—   Man interesantāk ir parunāt ar tevi nekā gulēt.

—   Nē, tu ej un guli, — Mazais stingrā balsī izrīko.

—   Mēs tomēr esam savādi radījumi. Mums noteikti vajadzīgs miegs.

Sis «mums» kā balzams ieplūst manā sirdī. Starp citu, pēdējā laikā Mazais bieži saka «mēs», un pamazām es jau sāku pierast.

—        Ej gulēt, — Mazais atkārto, — Bet vispirms pasaki man — vai neviens neatnāks pie šī krasta, kamēr tu gulēsi?

—   Neviens, — saku kā vienmēr. — Vari būt mierīgs.

—   Tad ir labi. Tu guli, bet es iešu padomāt.

—   Protams, ej vien,

—   Uz redzēšanos! — Mazais uzsauc.

—   Uz redzēšanos, — es saku un atslēdzos.

Zinu, kas notiks tālāk, un neeju gulēt. Man ir pilnīgi skaidrs, ka šodien atkal neizgulēšos.