Mēs atnācām ar mieru…

- Draugu saprot bez vārdiem... - sāku skaidrot elementārās patiesības un uzreiz sajutu, ka man galvā skraida tarakāni. - Ē, nē, aizvāc savus tarakānus! - es uzkliedzu.

- Kādus tarakānus? - astoņkājis izlikās pārsteigts.

- It kā pats nezinātu!

Kutēšana galvā beidzās.

- Kā tad ir, līdzīgi? Viņš jautāja un pēkšņi iesmējās, acīmredzot iztēlojoties manā galvā tarakānu. – Ļoti interesanta lieta  tā tēlainā domāšana! - viņš rezumēja.

Bet man par objekta fantāzijām bija nospļauties. Pēc manas apziņas skenēšanas, kļuva skaidrs, ka nodoms kontrolēt sarunu ir jāaizmirst. Viņš zināja manus jautājumus.

- Kur ir Oksana? - pajautāju tieši.

- bet es neteikšu! - astoņkājis atbildēja pārāk ātri, un es sapratu, ka ar Oksanas pazušanu viņam ir vistiešākā saistība.

Man aižņaudzās kakls, paspēru soli viņam pretī, pastiepu roku, bet, laikus atjēdzies, mohēras astoņkāja vietā paņēru stikla aci. Es vairs negrasījos kāpt uz tā paša grābekļa – atcerējos notikušo, kad mēģināju tikt galā ar Buratino.

- Tātad nestāstīsi?

- Nē.

Objekts uzvedās kā bērns. Šķita, ka viņš spēlējas ar mani, bet tajā pašā laikā diez vai saprata, ka spēlējas. No mohēras bumbiņas izlūrēja vēl viena acs, bet tā skatījās nevis uz mani, bet gan uz stikla aci, kuru turēju rokā.

- Tad es tev parādīšu, kas ir draudzība, - es nomurminu. Paskatījos apkārt, pie slīpripas pamanīju āmuru un paņēmu to. Ar kaprīziem bērniem ir jāuzvedas atbilstoši: pēc principa: "Savāc savu rotaļlietu un nečurā manā podiņā!"

- Ko tu grasies darīt? - Astoņkājis piesardzīgi jautāja.

-Tūlīt redzēsi...

Ar diviem pirkstiem piespiedu stikla aci pie galda virsmas, pacēlu āmuru un... Un sajutu, kā visi muskuļi pārvēršas akmenī – pārvērtos par nekustīgu statuju.

Astoņkājis izstiepa taustekli un uzmanīgi izņēma stikla aci no maniem pirkstiem.

- Pastāsti man, lūdzu, - viņš vērsās pie manis tā, it kā nekas nebūtu noticis, - ko man darīt, ja viens draugs lūdz nevienam neteikt, kur viņš atrodas, bet otrs draugs pieprasa nosaukt vietu, kur atrodas pirmais?

Ja cilvēku attiecībās viņš orientējās bērna līmenī, tad elementārajā loģikā viņš bija spēcīgs. Tomēr es nevarēju neko atbildēt. Es stāvēju kā elks un prātoju, kā pie pilnīgas muskuļu, tostarp krūškurvja, paralīzes vēl neesmu zaudējis samaņu no skābekļa trūkuma.

- Ak, jā, piedod, - astoņkājis beidzot pamanīja manu stāvokli un noņēma paralīzi.

Āmurs ar šņācienu šķēla gaisu, ietriecās galda virsmā, un, ja es nebūtu refleksīvi parāvis malā roku, būtu sadragājis sev pirkstus. Pats sev, un neviens nebūtu vainīgs.

Apslāpējis lielo vēlmi gāzt astoņkājim ar āmuru, uzmanīgi noliku to uz galda, pievilku ķeblīti un apsēdos. Vienreiz jau metu āmuru un negrasījos atkārtot apšaubāmo eksperimentu. Kāds, pie velna, es tētiņš Karlo? Karabass Barabass ar garu degunu un nekas cits.

- Tad kā man rīkoties, - astoņkājis atkārtoja, - ja es atrastos starp diviem draugiem kā starp diviem ugunīm?

- Parasti kā starp diviem ugunīm jūtas starp ienaidniekiem, - mehāniski palaboju.

- Ak tā?

- Tā gan.

- Lai tā būtu. Bet tomēr, kā man rīkoties?

Klusējot pagriezos savā krēslā un sāku skatīties ārā pa tumšo logu. Negribēju ielaisties garos cilvēku ētikas normu skaidrojumos – man jau sen bija zudusi ticība, ka šīs normas pastāv, un diez vai būtu iespējams pārliecināt vispirms sevi. Vienu brīdi šķita, ka aiz loga pazib bārdaina seja. Vai varbūt tikai izlikās. Acīmredzot mani "nodrošina" kāds no "Horizonta".

- Dari, kā zini, - es nopūtos, novēršoties no loga. Bija nospļauties, vai viņi mani nodrošināja vai izseko.

- Tad es neko neteikšu,- astoņkājis saprātīgi secināja.

- Pastāsti vismaz, kā viņa jūtas?

- Viņai patīk.

Neviennozīmīgā frāze mani samulsināja, un ar visu man iepriekš nezināmo tēva jūtu asumu sajutu to, ko sajuta Ļubaša, kad Oksana paziņoja par mūsu viņas izdomāto mīlas dēku. Sasodītā Holivuda ar savām sadistiskajām filmām! Vardarbības propagandā nav robežu starp apgaismību un izvirtību. Parastā cilvēkā detektīvfilmas par pedofilijas tēmu rada pamatotas bailes, ka kaut kas līdzīgs varētu notikt ar viņa bērniem. Bet garīgi nelīdzsvarotajiem, kuru perversās seksuālās fantāzijas pagaidām bloķē audzināšana un morāle, sadistisku filmu skatīšanās darbojas kā atslēgas vārds zemapziņas programmas palaišanai - ja jau to rāda filmā, tad kāpēc es nevaru to īstenot dzīvē?

Caur pieri paskatījos uz astoņkāji. Protams, viņš neko tādu nedomāja, runāja atklāti un bez apslēptām domām. Manas bailes ir mana nelaime, manas apziņas krusts, kas ir noslogots ar infernālām zināšanām par cilvēka psiholoģijas miasmiem. Maniaki pēc statistikas ir viens no miljona normālu pilsoņu, bet, pateicoties kinoindustrijas "apgaismībai", viens izvirtulis liek nodrebēt prtetimstāvošajam miljonam.

- Tātad viņa ir pie labas veselības? - aizsmakuši pajautāju. - Pilnīgā kārtībā?

- Pilnīgā, - astoņkājis kā garamejot apliecināja, grozot taustekļos stikla aci. Bet, šķiet, pirms minūtes viņš manā prātā bija atklājis kaut ko tumšu un latentu, jo pēkšņi sastinga un vērīgi paskatījās uz mani ar trim acīm uzreiz. Divām ķermenī un vienu taustekļos.