Mēs atnācām ar mieru…

Es iesmējos un pakratīju galvu. Leļļu Vadītājs ... Es bieži pie sevis tā nosaucu objektu, bet tikai tagad sapratu, cik tas ir patiesi. Leļļu Vadītājs, nevis Dievs. Un šķiet, ka Oksana viņa eksistenci uzskata par pašsaprotamu. Nav brīnums – bērni ātrāk pierod pie jaunā, un tas, kas pieaugušajiem šķiet neiedomājams brīnums, viņiem dienas laikā kļūst ikdiena. Manam vecvectēvam brīnums bija elektriskā gaisma, vectēvam - radio, vecākiem - televizors... Man tās visas ir dabiskas dzīves sastāvdaļas. Paies nedaudz laika, un jaunajai paaudzei Leļļu Vadītājs kļūs par to pašu dabisko mūsu pasaules sastāvdaļu. Atliek tikai cerēt, ka pasaule mainīsies uz labo pusi un mēs nekļūsim par Leļļu Vadītāja marionetēm. Neapskaužams liktenis - pārvērsties par ustjupendu ...

- Bet acis? Kur viņš dabū savas stikla acis?

– Arī tās taisa pats. Es tev teicu, ka viņš ātri mācās.

Es biju satraukts. Seva runāja par atmosfēras lēcām, bet es viņam neticēju. Lūk no kā "Horizontā" baidījās - no objekta pilnīgas neatkarības reprodukcijā.

- Tātad viņš tevi pametis?

- Kāpēc? – Oksana bija patiesi pārsteigta. – Nē, mēs bieži sarunājamies, spēlējamies... Redzi, viņš ir tik vientuļš un tāds ir bijis vienmēr, miljardiem gadu! Viņam tas ir jaunums, ka bez viņa ir vēl kāds. Un viņam ir ļoti interesanti sarunāties.

Manā apziņā atmirdzēja gaismas stariņš caurdūra aizsargājošajās bruņas, un es pēkšņi noticēju Oksanai, ka objekts nekad nebūs ienaidnieks. Varbūt tāpēc, ka ļoti gribēju tam ticēt, jo citas izejas jau arī  nebija.

- Un kur viņš ir tagad?

- Rekur, lūk, viņš nāk. Skaties.

Oksana norādīja ar roku uz jūru, un tad es sapratu, ka viņa nemaz neskatījās uz manu frizūru, kad piecēlos no smiltīm. Gar krastu, gar paisuma malu, lēni rāpoja milzu zilganas dzijas kamols ar tūkstoš kājām un rokām, un blakus, turēdams vienu pavedienu kā roku, gāja slaids, plikpaurains zēns.

- Nu gan formu šoreiz viņš izvēlējies... - es nomurmināju.

- Normāla forma, - Oksana aizstāvēja objektu. – Viņš pastāvīgi ir meklējumos, nemitīgi eksperimentē. Bet kas tas par plikpauri viņam blakus? - Oksana aizdomīgi paskatījās uz mani un iedzēla: - Princis, kuru tu apsolīji?

Paraustīju plecus, bet, cieši ieskatoties, pēkšņi atpazinu Osokina dēlu. Un tad mana sirds kļuva siltāka, un es beidzot noticēju, ka objekts nekad nebūs mums ienaidnieks.

- Sveiks, tētiņ Karlo! - objekts sveicināja, pienākdams tuvāk. – Vai tagad esi apmierināts? Hi-hi, ha-ha, he-he!

Es iesmējos, pakratīju galvu, tad pamāju.

Tas fakts, ka ieraudzīju sev priekšā dzīvu un veselu Osokina dēlu, kurš bez objekta palīdzības bija šodien vai rīt nolemts nāvei, piespieda visām manām bailēm atkāpties.

- Sveicināti, - teica zēns. Viņa seja bija ļoti nopietna, viņš vēl nebija paspējis iemācīties smaidīt.

- Sveiks, Oļeg, - sasveicinājos. - Iepazīsties, šī ir mana meita Oksana.

Oksana neapmierināti paskatījās uz mani, pievērsa skatienu Oļegam un pirmo reizi nebija sašutusi, ka nosaucu viņu par meitu.

Beigas.

tulkotāja piezīme

Galvenais varonis Deniss, nepavisam neatstāj īpaši pozitīva tēla iespaidu, lai gan par sevi stāsta pirmajā personā. Sižetam attīstoties, protams, ar apzinātu autora nodomu, neskatoties uz visumā pozitīvajām rakstura iezīmēm, atklājas kā visai aprobežots,  psihiski nelīdzsvarots, reizēm pat slimīgi aizdomīgs, ātri aizvainojams,  visai agresīvs un saskatošs ļaunus nodomus un sazvērerstības, pat tur, kur tam vispār nebūtu iemesla. Acīmredzot autors tādējādi centies parādīt vidusmēra cilvēka domāšanas stereotipus un Holivudas filmu iepotēto attieksmi pret atnācējiem no kosmosa un paranormālām parādībām. Jau sākot ar Herberta Velsa "Pasauļu karu" pasaulē dominē uzskats, ka šie atnācēji noteikti būs naidīgi, un centīsies sagrābt mūsu piegānīto planētu ar agonizējošo dzīvo dabu. Atcerēsimies "Neatkarības dienu". Nezkāpēc  pašas sliktākās mūsdienu civilizācijas iezīmes tiek piedēvētas arī citplanētu iemītniekiem. Vai arī tie būs tik labvēlīgi, ka uz burvja mājienu satīrīs visus mūsu atkritumu kalnus, piegānīto okeānu, atjaunos izpostīto dzīvo dabu un uzcels šeit paradīzi... Grāmatā nedaudz paanalizēta kontakta iespēja ar ārpuszemes civilizācijām, saprāta definīcija. Šo iemeslu dēļ, grāmata ir interesanta un savā ziņā pat aizraujoša.