Mēs atnācām ar mieru…

Es viņu aizvilku līdz pajukušajam krēslam-gultai ar saņurcīto, ne visai tīro veļu, noguldīju, un viņš uzreiz sāka krākt. Taču Mirona pirksti turpināja sekli trīcēt, un no aizvērto plakstiņu apakšas ritēja asaras. Manā priekšā gulošajam Mironam bija kaut kas kopīgs ar Andreju, kurš aizmiga manā dzīvoklī.

Kad romiešu leģionāri nolīdzināja Kartāgu ar zemi, tikai daži cilvēki painteresējās par tās iedzīvotāju likteni. Varbūt tikai vergu tirgotāji. Katrs no septiņarpus miljardiem cilvēku, kas apdzīvo Zemi, nodrebēs un piedzīvos psiholoģisku šoku, kad viņam būs personisks visvarens, bet ārkārtīgi savdabīgs Dievs. Un tas, kas notika ar gleznu, ir tikai ziedi.

Novilku Mironam zābakus, nometu tos uz grīdas... Un pēkšņi sapratu, ka Ļubašai nepirkšu nekādu kažoku. Kāds te pie velna kažoks, ja kuru katru brīdi bibliotēkā var parādīties objekts?! Pat ja viņš tikai sāks lasīt grāmatas, arī tas nobiedēs Ļubašu līdz nāvei, bet ja viņš nolems noņemt no viņas apziņas blokādi? Kas notiks tad?!

- Tu vēl esi šeit? - sarauktā balsī jautāju, skatoties uz audeklu.

- Šeit, šeit, kur vēl es varētu būt? - Buratino izliecās no molberta, rosīgi paskatījās apkārt un nolēca no rāmja uz grīdas. – Tagad es vienmēr būšu blakus.

- Ar katru cilvēku?

- Nu... kā katrs vēlēsies, - Buratino izvairīgi atbildēja, bet es viņam neticēju. - Kādā formā es tev patīku labāk? Kā Buratino, kā astoņkājis, vai kā šis, ar to izkapti? - viņš pamāja audekla virzienā. - Hi-hi, ha-ha, he-he! Vai varbūt labāk neredzams?

- Tu man nekādā formā nepatīc.

- Nu kāpēc tu tā? - lelle bija aizvainota. – Papildus tavai vēlmei ir arī manējā.

– Manuprāt, manas vēlmes nemaz nepastāv, ir tikai tavas.

- Lielākoties jā, - objekts negaidīti piekrita. - Es vēlos apgūt šo sev tik jauno pasauli. Šeit ir tik interesanti, tik daudz jaunu iespēju... Bet es varu kaut ko izdarīt arī tavā labā. Ko tu gribi?

"Atrast Oksanu," es gribēju teikt, bet nepateicu. Pirmo reizi atļāvos padomāt ne tikai par savu un savu tuvinieku likteni.

– Tu tiešām vēlies mūs izmainīt pēc sava tēla un līdzības, apvienojot mūsu personības vienotā apziņā?

-  Hi-hi ha-ha, he-he! - Buratino iesmējās. - Bet vai tad tev nav vienal ...

Koka lelle pēkšņi apklusa, sastinga, sasvērās un pēc tam nokrita uz grīdas, it kā neredzamais lelles vadītājs pēkšņi būtu nogriezis visus kontroles pavedienus. Cauri telpai izslīdēja caurvējš, uz galda nočabēja papīra skices, sašūpojās aizkari.

- Nē, - ierunājās vienmērīga, bezkaislīga balss, - tikai ne to. Vēl nesen es nezināju, kas ir vientulība un kas ir sabiedrība. Dažās tikšanās dienās saņēmu tik daudz jaunas, oriģinālas informācijas, kādu neesmu saņēmis miljoniem gadu, tāpēc vairs negribu būt vientuļš.

- Kāpēc lai es tev ticu? - iebildu. – Sarunāsies ar visu cilvēku kopējo apziņu – ar ko slikts sarunu biedrs?

- Nesanāks, - objekts man nepiekrita. - Pirms divām dienām satiku savu brāli pie dubultās oranžās zvaigznes. Viņš bija gandrīz izdedzis no melanholijas un vientulības, viņam bija garlaicīgi un neinteresanti dzīvot, jo reiz viņš augsti attīstītu civilizāciju pārvērta par sev līdzīgu, cerot atrast kopējā intelektā līdzvērtīgu sarunu biedru. Bet sanāca ustjupendi... Nevēlos atkārtot viņa kļūdu, tāpēc izolēju daļu no savas apziņas, tā skatīs tavu pasauli caur tavām acīm, mācīsies un augs kopā ar taviem bērniem, lai es varētu ar tevi sarunāties kā ar vienlīdzīgu...

Neliela tornado caurvējš pārskrēja pāri telpai, pacēla no grīdas halātu, uzmeta to uz audekla un pazuda. Tūlīt, kā atsperes mests, Buratino atkal uzlēca no grīdas.

- Tātad, ko tu vēlies sev personīgi ?! - It kā nekas nebūtu noticis, viņš iesaucās.

Es neticīgi pakratīju galvu. Pārgalvīgā Buratino straujā pārtapšana par saprātīgu neredzamu objektu un otrādi bija iespaidīga, taču man nebija ticības objekta godīgumam. Ivanova īsie "kursi" psiholoģijā man iemācīja uz visiem laikiem neuzticēties nevienam. Un tomēr ... Ja objekts nemeloja, tad cilvēku civilizācijas sabrukums tiek atlikts. Tas nozīmē, ka līgums ar "Horizontu" atkal ir spēkā. Negribēju mūsu civilizācijas sabrukumu, bet arī palikt atkarīgs no Ivanova negribēju. Kāds ir lielākais ļaunums? "Labāk būt bagātam un veselam nekā nabagam un slimam," saka tautas gudrība. būt "bagātam un veselam" vienlaikus man neizdevās. Pie tam izvēle nebija atkarīga no manis. No manis nebija atkarīgs nekas.

- Nu tad kā? - turpināja uzstāt Buratino.

Un tad es sajutos noguris. Biju ārkārtīgi noguris gan garīgi, gan fiziski. Es vairs neko negribēju – ko gan var vēlēties marionete, kuru rausta aiz auklām? Tikai kosmiskos bojevikos cilvēces liktenis ir atkarīgs no varoņa, reālajā dzīvē vientuļnieks nevar izdarīt neko un neko nenozīmē. Ja arī kaut ko spēj, tad tikai priekš sevis.

- Es gribu sameklēt Oksanu, - es klusi palūdzu.

Buratino neizpratnē papleta rokas.

Šim nolūkam es tev neesmu vajadzīgs. Tu taču jau zini, kur viņa atrodas.

- Man šķiet. Bet kā man tur nokļūt?

– Tieši tāpat, kā nokļuvi hospitālī vai stikla pūšanas darbnīcā. Parastajā veidā.